“
Viņa vēro kā vīrietis sviež akmeni, kā viņš pēc tam noelšas - uf-f, iztēlojas viņu kailu upē, viņa spēcīgo saulē iedegušo augumu, kad viņš pieliecas, lai izmazgātu mirdzoši melnos matus. Vai mājā - kā viņš lēni aizbultē durvis, noraugās, kā tu atpogā kleitu. Dievs lai tev piedod, bet būtu brīnišķīgi, ja dīkā pēcpusdienā tevi ieceltu gultā kāds tik stiprs un jauns. Ne mīlestības, ne vārdu, ne pagātnes vai nākotnes, tikai viņa sviedri, kas pil tev sejā, uz krūtīm un muguras. Mīļo stundiņ, cik viņš tev būtu kaislīgs - tu vai izkustu aiz baudas. Tā dēļ būtu vērts pavadīt šķīstītavā tūkstoti gadu.
”
”