Roka Quotes

Roka saying the same thing to her not so long ago: ‘… never forget that you are stronger than you realise and more capable than you could ever imagine.

Rokas vēziens, plaukstas mājiens, acumirklis, un tu jau esi pavisam cits. Cilvēks nevar neko par sevi zināt, izrādās. Nevar neko paredzēt, kaut šķietas sevi pazīstam...

Ir katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet!

If the Blind Men could see in their dreams, they would not wake up ever again.

Total recipe for The New World Order: Religion for curbing, Ideology for separating.

If I'm weird, it doesn't mean you're normal.

Vispirms pa spraugu izlīda gara, kaulaina roka, zildzīsloti pirksti apkampuši turēja tupeni ar iespraustu pumpainu sveci, tad parādījās noskretušu brunču mala ar koka tupelēm apakšā,un tikai pēc tam vēl pamazām un pa daļām tika redzama visa krodziniece.

To, čo sa dnes u nás deje, je aj tak veľmi radostné. Dúfajme, že sa to udrží. Zatiaľ mám najväčšiu starosť so "stádovitosťou" slovenského národa. Stačí, aby pustili k slovu dobrého rečníka a ten nemal na tribúne oponenta, a národ mu naletí. [na začiatku roka 1968]

Zāles stūrī satiku Evas bandu. Sīs laida no rokas rokā limonādes "Fantastika" pusotrlitrīgo pudeli. Baiba sniedza to man un teica: - Tur iekšā ir skrūve! Ticiet vai ne, es toreiz biju vēl tik šķīsts, ka pacēlu pudeli pie acīm un pētīju, kā gan tur būtu varējusi iekrist skrūve.

Je tak jasne, ze v dlhodobom horizonte je nutna restrukturalizacia celkoveho verejneho dlhu a jeho ciastocne odpisanie zhruba na urovni 65% z tejto sumy. Ako druhy krok je nutny predaj majetku statu, co by mohlo znizit dlh o dodatocnych 20% HDP. Z vynosov z privatizacie je nutne oddlzit a rekapitalizovat grecke banky, respektive vytvorit tak domace zdroje kapitalu na financovanie statneho dlhu, kedze po znizeni ratingu a poslednej emisii je uz jasne, ze na trhu si Grecko vie pozicat len kratkodobo, teda do jedneho roka. Pokial sa tieto kroky co najskor neurobia, hrozi kolaps celeho greckeho financneho systemu a nie len vyhlasenie defaultu krajiny. Vsetky tieto kroky by navyse mali prebehnut este predtym, nez budu v juni publikovane vysledky stresovych testov europskych bank.

Ksiądz I na cóż ból rozdrażniać w przygojonej ranie? Synu mój, jest to dawna, lecz słuszna przestroga, Że kiedy co się stało i już się nie odstanie, Potrzeba w tym uznawać wolę Pana Boga. Gustaw (z żalem) O nie! nas Bóg urządził ku wspólnemu życiu, Jednakowa nam gwiazda świeciła w powiciu, Równi, choć różnych zdarzeń wykształceni ciekiem, Postawą sobie bliscy, jednostajni wiekiem, Ten sam powab we wszystkim, toż samo niechcenie, Też same w myślach składnie i w czuciach płomienie. Gdy nas wszędzie tożsamość łączy niedościgła, Bóg osnuł przyszłe węzły, (z żalem największym) a tyś je rozstrzygła! (mocniej, gniewny) Kobieto! puchu marny! ty wietrzna istoto! Postaci twojej zazdroszczą anieli, A duszę gorszą masz, gorszą niżeli!... Przebóg! tak ciebie oślepiło złoto! I honorów świecąca bańka, wewnątrz pusta! Bodaj!... Niech, czego dotkniesz, przeleje się w złoto; Gdzie tylko zwrócisz serce i usta, Całuj, ściskaj zimne złoto! Ja, gdybym równie był panem wyboru, I najcudniejsza postać dziewicza, Jakiej Bóg dotąd nie pokazał wzoru, Piękniejsza niżli aniołów oblicza, Niżli sny moje, niżli poetów zmyślenia, Niżli ty nawet... oddam ją za ciebie, Za słodycz twego jednego spojrzenia! Ach, i gdyby w posagu Płynęło za nią wszystkie złoto Tagu, Gdyby królestwo w niebie, Oddałbym ją za ciebie! Najmniejszych względów nie zyska ode mnie, Gdyby za tyle piękności i złota Prosiła tylko, ażeby jej luby Poświęcił małą cząstkę żywota, Którą dla ciebie całkiem poświęca daremnie! Gdyby prosiła o rok, o pół roka, Gdyby jedna z nią pieszczota, Gdyby jedno mgnienie oka, Nie chcę! nie! i na takie nie zezwolę śluby.

Došao sam u New Musical Express s dvadeset i dve godine...Ušao sam kao dečak, a izašao kao muškarac. A ako ne baš kao muškarac, onda kao dečak koji se mnogo drogira i koji je upoznao Debi Hari. No nisam ni mislio da će to trajati zauvek, pa se i završilo. S dvadeset pet godina bio sam nezaposleni siromašni otac. S dvadeset devet bio sam nezaposleni razvedeni siromašni otac. Kako god da se gleda, sve je išlo nizbrdo. ... Najzad sam postao pisac. Ali jedina stručna obuka koju sam prošao u muzičkom časopisu odnosila se na drogiranje sa zvezdama roka. Kako dodati džoint Bobu Marliju. Koja su pravila ponašanja na heroinskoj seansi kod Kita Ričardsa. Kako da ponudite amfetaminom Džonija Rotena a da ne prekršite etikeciju. Dok sam bio u NME, kreativno pisanje bilo je daleko beznačajnije od sposobnosti da se cele noći gluvari s Igijem Popom.Ja sam zaista želeo da pišem, jedino u tome sam bio iole dobar, ali kad sam napustio NME otkrio sam da sam izgubio temu čak i ne obavivši šegrtovanje.

Kad es biju zēns, nomira mans vectēvs. Viņš bija tēlnieks un ļoti labs cilvēks. Viņš mīlēja pasauli un cīnījās pret naba­dzību, un viņa rokas vienmēr kaut ko veidoja. Viņš taisīja mums rotaļlietas un savā mūžā izgatavoja ne­skaitāmus darinājumus. Un, kad viņš nomira, es pēkšņi sapratu, ka raudu nevis par viņu pašu, bet par to, ko viņš vairs nedarīs. Es raudāju tādēļ, ka veetēvs nekad vairs netaisīs rotaļlietas, negriezīs koka figū­riņas, nepalīdzēs mums audzēt baložus, nespēlēs vi­joli un nestāstīs joku stāstus tā, kā to neprata neviens cits. Vectēvs bija daļa no mums, kad viņš nomira, tā visa pēkšņi vairs nebija, un neviens nespēja šo robu aizpildīt. Viņš bija neparasts cilvēks. Viņš bija ļoti va­jadzīgs cilvēks. Es neesmu varējis samierināties ar viņa nāvi. Bieži es domāju tieši par to, cik daudz brī­nišķu kokgrebumu viņa nāve sev paņēma līdz, cik daudz joku stāstu palika neizstāstītu, cik daudz ba­ložu nenoglāstītu. Viņš veidoja pasauli. Viņš deva pasaulei kaut ko no sevis. Tai naktī, kad viņš nomira, tā kļuva daudz, daudz nabagāka.

Man neįpirši minties, kad visi žmonės yra priešai.

Frankly, we hesitate to pile on the data, since even when numbers are persuasive, they are not galvanizing. A growing collection of psychological studies show that statistics have a dulling effect, while it is individual stories that move people to act. In one experiment, research subjects were divided into several group, and each person was asked to donate $5 to alleviate hunger abroad. One group was told the money would go to Rokia, a seven-year-old girl in Mali. Another group was told that the money would go to address malnutrition among 21 million Africans. The third group was told that the donations would go to Roka, as in the first group, but this time her own hunger was presented as part of a background tapestry of global hunger, with some statistics thrown in. People were much more willing to donate to Rokia than to 21 million hungry people, and even a mention of the larger problem made people less inclined to help her. In another experiment, people were asked to donate to a $300,000 fund to fight cancer. One group was told that the money would be used to save the life of one child, while another group was told it would save the lives of eight children. People contributed almost twice as much to save one child as to save eight. Social psychologists argue that all this reflects the way our consciences and ethical systems are based on individual stories and are distinct from the parts of our brain concerned with logical and rationality. Indeed, when subjects in experiments are first asked to solve math problems, thus putting in play the parts of the brain that govern logic, afterward they are less generous to the needy.

Paka last!

hardest thing in your life is to be honest with yourself ,when you dont know you are.

„Zašto je Mevlut u jednom od pisama koje je slao iz garnizona u Karsu našao da Samihine oči liče na narcis? Priznao joj je da je dok je bio pod zaštitom generala Turguta dobijao saznanja i pomoć, kada je reč o očima, od gimnazijskog profesora književnosti koji je bio na odsluženju vojnog roka. Narcis je u staroj književnosti izražavao oko: tada su žene bile pokrivene i kako su muškarci mogli da vide samo njihove oči, čitava divanska i narodna književnost zasnivala se na oku.“ Orhan Pamuk: „Čudan osećaj u meni

Miers Es meklēju mieru pa visu istabu, līdu zem dīvāna, šķirstīju vecas grāmatas un izjaucu televizoru. Bet es taču noliku viņu tik labi, lai muļķīgā reizē uzreiz ir pie rokas! Lai nesapel, lai netiek pelēm un ziņkārīgajiem, tie uzreiz anatomē, un kur der tāds miers ar cauru vēderu? Tagad pašreiz es plēšu markas no vecām vēstulēm. Reizēm tur kaut kas ir apakšā.

Pēdējo reizi, kad apskāvāmies, es viņu noskūpstīju. Tas bija Flandrijas ielas liftā. Viņš ļāvās. Kādēļ? Kādēļ viņš ļāva sevi skūpstīt sievietei, kuru vairs nemīlēja? Kādēļ dāvāt man savas lūpas? Un rokas?

Es ļāvu viņam aiziet, neizskrāpējot acis, es aizvēru durvis pavisam klusi, un tagad esmu šeit, jūsu priekšā, savu meitu priekšā. Es cenšos noturēties. Es noturos, jūs saprotat? Vai jūs saprotat šo vārdu? Kurš ir dzirdējis manus izmisuma saucienus, kurš? Tad nemodiniet manī tagad līdzjūtību ar savām sīkajām neērtībām. Jūs negribat, lai es aizeju… O, Pjēr, es būšu spiesta jums nepaklausīt… O, kā es to nožēloju… Kā es… Viņš satvēra manas delnas un sažņaudza tās, cik vien spēka. Viņš turēja manas rokas nekustīgas. Es raudāju viņam uz pleca, aizmirstot, cik neērti viņam bija jājūtas, viņam, kurš nekad nevienam nepieskārās…

Viņa čiepa man cigaretes un uz visiem jautājumiem atbildēja, vispirms paceļot acis pret debesīm. Viņa uzdeva dažus arī man, bet es tos aizgainīju, es gribēju klausīties viņā, vienīgi viņā, es gribēju dzirdēt viņas balsi, viņas vieglo akcentu. Es ne drusciņas nepalaidu garām. Es gribēju pievilgt ar viņu, ar viņas seju. Jau tobrīd dievināju viņas kaklu, viņas rokas, viņas nagu ovālu, viņas nedaudz izliekto pieri, viņas mazo, dievīgo degunu, viņas dzimumzīmītes, viņas lokus zem acīm, viņas nopietnās acis… Es biju pavisam zaudējis prātu..

If i look weird, it doesn't mean that you're normal.

Kā zvaigznes margo retie laimes mirkļi, Kad slepeni mēs abi tikāmies: Aiz laimes apmulsis, tu mani rokās slēdzi, Mēs skūpstus mijām, sejās vērdamies. Es drebēju un galvu klusi glaudu Pie tavas krūts - un acis aizvēru... Tu īsu, krāšņu laimi manim sniedzi - Es zelta kausu tukšu izdzēru. Tad klusi gāju savā tumšā mājā, Lai mēmās sāpēs rokas lauzītu... Kā ēnu tēls, kā malduguns nu klīstu Un sapņoju par laimi baudītu.

Mēs šķīrāmies... Ne vārda. Bāli... Tik acīs dzirkstis iedegās - Un rokas klusi sadrebēja... Uz jūras kaiva iekliedzās... Tu izrāvies un projām gāji. Es stāvēju un raudzījos, Kā saule grima rietumos... Tur asiņainas švītras kāpa... Un krūtīs sāpe manim dzēla.

Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav ko dot, bet tas, kas, savu sirdi paņēmis rokā, iziet ļaužu drūzmā un neviena roka neizstiepjas viņa dāvanai pretī.

Sāpes cilvēku savstarpējās attiecībās rodas tādēļ, ka parasti cilvēks, arī labākais, nespēj ilgstoši būt iejūtīgs sapratējs. Nekas cilvēku, šķiet, tā nenogurdina kā ilgstoša labestība. Labam būt - nozīmē pacelties sev pāri. Un pat putns nespēj mūžīgi lidot, šad tad tam jānolaižas uz zemi. Un, ja mēs no sveša cilvēka samērā viegli panesam pārestības, tad no tuvcilvēka sīkākais asums sāpīgi griež pašu sirds kodolu. Un tomēr, šīs sāpes ir niecīgas salīdzinājumā ar apziņu, ka mīļotais cilvēks mums kuru katru brīdi Nāves vai Dzīves nežēlīgās rokas var tikt atrauts, un reizēm Dzīves roka vēl nežēlīgāka par Nāves roku.

„V čase medzinárodného výstupu sme boli na Chate pod Rysmi a noc predtým sme losovali. Ťahali sme zápalky. A kto prehral, dal si čelovku a išiel hore." A ďalej? Vraj vyliezol na vrchol, tam si stiahol nohavice a tú tabuľu, ktorú tam na Leninovu slávu dali, osral. Aj to je citát. Samozrejme, okrem praktického problému to predstavovalo aj problém ideologický. Navyše sa opakoval. Bolo ho treba riešiť, no a tak potom pred tým davom niekoľkých tisícov ľudí vždy ráno na vrchol vyšiel akčný oddiel a znečistenú tabulu očistil. Nebola to vďačná robota a hlavne neriešila problém, ale dôsledky. Práve preto potom na vrchol postavili celonočnú stráž. Po ceste na Rysy na niektorých skalách nájdete farebné Leninove stopy, ktoré Leninove nie sú, ale to viete. Dôležitejšie je však niečo iné: v čase komunizmu predstavovali Vysoké Tatry únik. Pre väčšinu to bol únik do prírody a na vzduch, ale pre mnohých to bol únik pred komunizmom ako takým. V Tatrách sa naozaj lepšie dýchalo. Inak sa žilo, inak a menej sa cestovalo, inak a pomalšie tiekli informácie, a to neplatí len pre obdobie komunizmu. Bola to sloboda, ktorú si už dnes zrejme nevieme predstaviť, lebo si ju našťastie predstavovať ani nemusíme. Vysoké Tatry boli ďaleko, doliny dlhé a chaty vysoko. Žili v nich ľudia, ktorí milovali hory a do iných sa dostať nemohli - a chceli mať pokoj. A inde ho nájsť tiež nemohli. A raz do roka si na Chate pod Rysmi ťahali zápalky, no a kto prehral, išiel hore.

Par tiem, kuriem es nekad vairs nevarēšu sniegt roku un kuru roka man ir bijusi visdārgākā, es mēģināju nedomāt. Jo ir domas, kas bīstamākas par slimībām, tās ieslēdz savā varā, un tad jādzīvo cietumā, kas ārpus stāvošiem nav saredzams, bet tā balss, kas šai cietumā atrodas, nevienai dzīvai būtnei nav dzirdama.

Zinu, ka saderam kopā: viņa roka ap manu vidukli, manas plaukstas uz viņa krūtīm, viņa lūpu spiediens uz manējām. Viens otru esam iegravējuši atmiņā. - Kādēļ tu mani nenošāvi, Trisa? - Es to nespēju,- atzīstos. -Tas būtu kā nošaut pašai sevi.

Maigais pieskāriens izdzēš atmiņas par pēdējiem mēnešiem, un es atkal kļūstu par meiteni, kas sēdēja uz akmeņiem pie aizas, ļāva upei apskalot potītes un viņu pirmo reizi noskūpstīja; kas gaitenī pieķērās pie viņa rokas tādēļ vien, ka tā gribēja.

Pasaulē ir cilvēks, kas tevi gaida, vai tas būtu tuksneša vidū vai lielā pilsētā. Un, kad šādi cilvēki satiek viens otru, kad sastopas viņu acis, pagātne un nākotne kļūst nenozīmīga. Viņiem ir tikai šis brīdis un neticama pārliecība, ka viss zem šīs saules tapis rakstīts ar vienu un to pašu roku. Tā ir roka, kas rada mīlestību un ikviena cilvēka sirdī dzemdina otru sauli. Un, ja šādas mīlestības nav, cilvēka sapņiem zūd jēga.

Līdzīgi kā Ošo āšramā, Indijā, kad viņa sekotāji, sviežot rokas pret debesīm, sauc: Jahuu! Tas būs uz viena borta, bet uz otra: Jeju! Tā kā kultūru dotēja no alkohola tirdzniecības ienākumiem, tad varu droši teikt, ka mēs negausīgi atbalstījām kultūru.

Tā nu tas ir. Ja pacel rokas, lai pasargātu seju, tu atsedz sirdi. Un otrādi". "Mēs visi esam dzīvi miroņi, kas klīst pa ielām ar vienu dzinuli - piepildīt lielo, melno caurumu sevī".

precious moments are collectible and high price goes hell low

Ar maigumu, par kuru reizēm kauns Un kas nemaz nav pieņemts vīru dabā, Un kuru nepazīst, kas vēl ir jauns. Ar maigumu, par kuru reizēm kauns, Ir pilna kreisā roka man un labā. Jo cilvēks jauns ir tā kā gribīgs fauns, Kam visas puķes uzzied tikai nabā. Ak, tik daudz maiguma, ka reizēm kauns, Kas nav nemaz tā pieņemts vīru dabā.

Atnāc pie manis mierīgā krēslā, apsēdies mierīgi pie manis krēslā, paklausies - mierīgi viļņi no jūras, krāsniņā uguns mierīgi kuras, mierīgi ķirmis grauž dīvānu veco, klusu tev uzlieku lakatu plecos, jūtu, cik mierīgi skaisti tev mati, jūtu, cik mierīgi debesu dati ir tavā dzīvē- ne traģisku raudu, ne briesmīgu dusmu, ne sāpju, ne draudu. Mierīgi gredzens uz rokas tev spīd, mierīgi jūrā zvaigne krīt. Un mēs kā adīkļi vaļā risam - mierīgi, klusu un pavisam.

Za trenutek vse je jasno božajočemu molku navkljub. Ko se skozi špranjo nežno zagledam vate in me kot nežna roka napolne tvoja bližina. (Podarjena pesem)

Vemte mi mé stroje, ale nechte mi mé lidi. Do roka postavím novou továrnu. Vemte mi mé lidi a nechte mi mé stroje a z toho už se nevzpamatuji.

Jo talants ir tāds dzinējs, kas pats no sevis nevar sākt darboties. Un tāpat arī apstāties. Kādam vajag to laikus izslēgt (aizbučot, aizglāstīt), citādi tas strādā, līdz nosvilst. Vājākie, tādi kā es, ar beigtu dzinēju turpina vienā mierā dzīvot, lai gan neko radīt vairs nespēj, bet varenākie - uzsprāgst. Droši vien par tādiem gadījumiem runāja Doktors Ķeizars. Un ar piemēru viņš nekļūdījās. Tikai man šis piemērs neatbilst. Es esmu tas ar laimīgi nosprāgušo (aizķepušo, eļļu nosvilinājušo) motoru un nevienu neapdraudu. Es pat domāju, ka vājie nav pilnīgi nelabojami. Tikai kurš gan gribēs smērēt rokas, ja ir papilnam jaunu, skaļi rēcošu? Bet, griezdams uz riņķi Šopēnu, es, lai arī vēl neizteikti, sāku saklauzīt virzuļus. Tādu kā potenciālu, kuru vēl nespēju pacelt, bet, ja uzrastos roka, kas pagrieztu aizdedzes atslēgu, jūtu, mans motors tiešām pielēktu.