Ziedonis Quotes

Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt.

Es zinu mirkļus dienas garumā un dienas mirkļa īsumā.

Ir jābūt tādai vietai, kurā tu atnāc rūpju pilns un pēkšņi - sirds iesāpas no skaistuma...

Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.

Teikt vai neteikt, ka es Tevi.. Un jā.. Varbūt pat ļoti.

Un tādas lielas laimes nemaz nav. Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki. Ir tikai tādas mazas laimītes. Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.

Un, kad es paskatos uz rietiem, kāds roku man uz pleca liek : " Mums šajā dzīvē visa pietiek, mums tikai laika nepietiek.

.. es nojukšu kā nojūk vilcieni no sliedēm es sajukšu kā sajūk nakts ar priedēm es sajukšu kā zaglis sajūk zelta vārtos neviens vairs mani nesavāks un nesakārtos ..

Klausies,kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc.

Es saku jums jau dienas simt un piecas - lai puķi dabūtu ir jānoliecas.

Man nevajag daudz - man vajag mazliet. Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs. Un paliks tikai mirklis īss.

Tā dzīvoju mēnešiem. Laidu akmentiņus caur pirkstiem: neviens neiemirdzas. Situ ar āmuru pa pirkstiem: neviens nesāp. Un tad tu parādījies!

Ak, tas nav ticēt, tas nav - cerēt. Cik skaisti ir tā - nepiederēt! Nekam, nekur. Kā palags linu es lēni sevi izbalinu.

Kāda man dīvaina gaume- mīlu es tikai trīs. Tevi, kas bija un nāca, tevi, kas blakus nu stāv, tevi ,ko sirds un prāts meklē un kuras nav.

Kāda auksta atmiņa: es vairs siltumu neatceros.

Nav labdabīgu pļāpu. Ūdens plūdi aiznes ciemus un ielejas. Runu plūdos aiziet kaut kas vairāk.

Mani nogurdina lielās lietas un norises. Es meklēju lielās norises mazajās.

Atkalmeklēšana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav.

Katrai dienai ir uzliesmojums. Ja tu visu dienu esi gājis un neesi to redzējis, tad gaidi. Nemirkšķini acis. Varbūt tas notiek tai brīdī, kad tavas acis aizmirkšķinās.

Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks.

Atteikties, atteikties, atdot, paciest - lai sāp! Lai iet!

Ir tādas dienas, kad var redzēt - šķietami nesakarīgu lietu sakarību.

Mīlestība ir vislielākā vērtība pāri atomzinātnei un astronomijai, un to visgrūtāk atstāt, pierādīt un iešifrēt. Tai nav savas zīmes. Tā ir par lielu jebkurai zīmei un visām zīmēm.

Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule.

Izšķirsimies tepat saulītē, kamēr abus skārusi nav ēna.

Jūs man sakāt: "Mīlestība." Es jums saku: "Ejiet ratā!" Mīlestība, tā ir inde. Mazā, melnā matadatā.

Mums ir grūti skaistos vakaros. Mums ir rūgtums, smeldze. Skaistums sāp, kad ir nesasniedzams.

Es negribu teikt, ka dzīvē daudz ir netīrumu. Tā jau tas ir tāda ir dzīve,un netīrumi ir visur.Gribas baltu gulbju.

Uz cilvēku neved neviena laipa, neviens tilts. Uz cilvēku var aiziet tikai pa atspulgiem.

Uzvelciet baltu kreklu un rakstiet jaunībai. Viņa atnāk ar taureni bizē. Viņa ir soprāns vidusskolas korī. Un viņai ir baltas kurpes.

Mīlestība tā kā zibens nāk - Atnāk, balta uzliesmo un nosit.

Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

Es pats ar sevi šonakt sarunājos. Un paldies Dievam, ka tu nenojaut.

Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu.

Vienīgi uz skatuves balerīnām un mākslas vingrotājām miesa nav miesa, bet dvēseles forma.

Ko runājat par mīlestību, Ja tāda vārda vairs jau nav. Ir vienkāršāk: ''Es viņu gribu.

Es šonakt degšu sveci un iešu, sveci rokās, tālu pļavās. Varbūt caur kādu nezināmu teci es pēkšņi iestaigāšu domās tavās.

Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: “Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo.

Un pēkšņi tāds klusums, ka saule apstājas debesmalā un arī stāv, Elpu aizturējusi.

Aukstā dvēsele aukstajai dvēselei roku uz pleca liek. Auksta dvēsele blakus aukstai dvēselei aukstā vakarā mieg.

Bērni acīs neskatās divos gadījumos: tad, kad pats ir nepatiess, un tad, kad otrs - lielais ir nepatiess.

Pasaulē nav tik maza cilvēciņa, kuram mēs katrs nevarētu būt biedrs, draugs un brālis.

Visos līdzenumos, visos tālumos, jūras un kalnu, sūnu un mežu vientulībā cilvēks vienmēr meklē kādu robežu. Jūra ir skaista ar savām šķautnēm, kurās kaut kas satiekas. Dullais Dauka ir mākslinieks, un cilvēki ir dullie daukas. Jebkurā līdzenumā un tukšumā cilvēks meklē robežu, bet arī - jebkurā pārpilnībā.

Drīz upēm skaidru ledu acīs liks. Kad gulbji aizlaižas, tad trešā dienā snigs. Bet grūtākās mums būs šīs dienas trīs bez gulbjiem un bez sniega debesīs.

Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem, Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs. Nāks diena, un ar cilvēkiem un paliem Tā atkal mani projām aizmazgās.

Laiks ir kustības skaitlis, un laime ir savas kustības izjūta.

Pieej pie krāsns durtiņām tuvu, kad uguns kuras. Ej tā, lai neierauj ugunī, un saki :"Man jānoturas!

Jauns vēl esmu. Gribas sākt no gala. Vēl joprojām ļoti patīk vējš. Sasāp kopā sirds un debesmala. Vēl man dusmas ir, ka ļaudis sēž.

Tevis dēļ es esmu pratis daudz/. Esmu kāvies, cīnījies un cirties.Tikai vienu nepratu nekad - pašā 'īstākajā brīdī šķirties.

Es tevi gribu Cik labi, ar tevi var neizlikties, Es tikai ar tevi gribu tikties, Es gribu, lai tikai tu manī skaties, - Kad tu manī skaties, es esmu patiess. Kad tu manī skaties, es esmu patiess, Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām. Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām. Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs, Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs. Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs, Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks, Pat sviedriem un asinīm saindēta Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta. Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta. Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā. Kā laiku un telpu, un bezgalību Es tevi gribu.

Kļūdīties ir cilvēcīgi," teica gailis, noveldamies no pīles.

Mums tālu nav jāiet un nevajag iet, dod man no sevis tikai mazliet no visa .

Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem, Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs.

Re, arī zvaigznēs ierakstīts Tas pats, kas laukos plašos: Jāmeklē sudrabs, tas baltais, kas trīc Tepatās – mūsos pašos.

Daudz prieka man gājis secen. Tāpat kā jums arī. Ir tādas likumības, kuras, prieku meklējot, mēs gandrīz nemaz neizmantojam. Palīdzēšanas prieks.

Es aizslēdzu aiz sevis durvis. Mājā Es esmu. Viens. Un nedzirdami kluss. Nu runā tas, kas manī nerunāja. Nu runā tas, kad mana mēle dus.

Grāmata ir krātuve, kurā uzkrājas tas, kas pagājis

Mīlestība ir laimīga, vienalga, kur tā bijusi - rozēs vai pelnos.

Tukšumu vēl ir tik daudz. Savādi, ka cilvēki to nemeklē, bet čupojas viens pie otra, viens otram klāt un virsū.

Jo nevajaga nemaz daudz – kādreiz pavisam nieku. Lai uzrakstītu sev par prieku, dziesmiņu par prieku.

Es negribu ne kāpt, ne vīties. Cik viegli nu ir atsacīties no zābakiem, kas mani nes, no putekļiem uz palodzes.

Tālā, garā mežu elpa. Dzejā elpas rāviens drošs. Tava elpa. Pārējais viss - elpas trūkums smacējošs.

Ir laimīgie, kas sevi atrod un darbu, kuru mīl un prot.

Katrai dienai ir savs vārds. Tas atnāk dažreiz kā melodisks motīvs, uzpeld, pārņem un neatstājas.

Un atkal krīt zvaigzne un ceļas cerība. Kā bizonis ceļas cerība, kā baldriāns.

Un visa dzīve ir zaļa sula, kas šķīst gar kuģu sāniem! Un dzenskrūves smaržo pēc piparmētrām.

Māksla nav ugunskurā, bet - parādi man to robežu, kur beidzas tumsa un kur sākas blāzma!

Tad apstājās laiks, Un tā bija mīlestība. Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas. Un sekundes varēja grābt kā smiltis Un sviest uz vienu vai otru pusi - Tam nebija nozīmes. Un nebira ziedlapiņas. Un nerūsēja dzelzs. Un mēs vairs nemācējām skaitīt. Un tas ir tas skaistākais - Ka mīlestība neprot skaitīt.

Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm. Ar acīm mirdzošām - un mirdzot rokassprādzēm. Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa. Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa. Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs, Kad tu man garām ej un iemirdzies. Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot. Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot

Marete Tomam Nipernādijam” Kad Tu ienāksi manā būdā, Tev būs migla matos. Putna oliņas ir Tavas acis. Nekad nevar zināt, kas no tām izšķilsies: acīgs vanags vai ķīvītes kliedziens. Pamelo vēl, pamelo man par sudraba ceļiem, ko minušas tavas pēdas. Taureņi pavasarī laižas no sirds uz sirdi, kurmji alās sten no laimes. Stāsti, ka tu mani pazīsti jau kopš bērnības, mīlēji jau kopš mīlestības. Melo man lielus vārdus, es ticēšu.

Tu esi miers, miers, miers Pasaule guļ mums pie kājām Ar Tevi kopā ik vietu Es saucu par savām mājām. Tu esi prieks, prieks, prieks Debesis augstas. Balts klusums Es nolieku galvu Tev uz krūtīm Un dusu. Tu esi spēks, spēks, spēks Bezgala skaists un kluss... Es ticu - bezgala ceļi Man ar Tevi vēl jāiet būs. Tu esi miers, miers, miers Zinu: sadegs šī dzīve radot. Vai Tu vari šim vienam mūžam Savu mieru man atdot?

I beg for a moment of peace in this flicker, a moment of stopping, one moment of stillness. I beg not to feel these butterflies, not to see their color, not to hear their rustle, I beg not to feel. I beg not to not want them, nor to want – let them be, as they are, let me be, as I am. That I would not love them, for a moment I would not love them, for a moment they would blur for me, disappear and I would stay all alone. I beg for a single moment, to stay all alone – surrounded by butterflies, free without butterflies. Oh, I train my eyesight, so I wouldn’t see. I wake my ears, so I wouldn’t hear. And I beg for a name, that wouldn’t be called in a name. Say that I have silenced. Say that you have silenced. Say that it’s silent.

Ak, cik tā smalka lieta - mokas. Kas var tik smalki aplēst! Tavus matus aptīt sev ap roku un līdz kliedziena robežai paplēst. Sāpes darīt, sāpes darīt. Starp nopietnību un joku. Pamīlēt tevi un darīt pāri, tavus matus aptīt ap roku. Nē, kāpēc piedošanu lūgties! Tā gribas glaudīt un kost. Pamīlēt tevi, pamīlēt tevi un zemē ar spēku spiest nost.

Bet normai ir tāda tendence- necienīt izcilību

Caur vakara krēslu, caur vakara miglām rēnām mēs aizejam un pamazām kļūstam par ēnām.

Reizēm sajūku es prātā. Katrā kadrā, katrā skatā nāk no ekrāna uz mani aktrise ar matadatām.

Tas ir labi, ka vienmēr kā liekot, Kā lūdzot uz tevi kāds raugās. Un tu eji un caurvējā stāvi. Šķirbās. Un durvju spraugās.

Nevar sasniegt pilnību it visā. Daži cilvēki dzīvo bailēs, ka viņi sliktāki par citiem. Viņu cenšanās piemēroties visaugstākajām prasībām bieži vien izraisa slimīgus traucējumus.

Mežā Kad es cilvēkos eju, visur kāds mērs man ceļā krīt un man uz kakla krīt. Kad es ieeju mežā, es jūtos kā zvērs un man neviens neko nevar padarīt. Es atpakaļ eju uz vienkāršu dzīvību, uz muļķa zaļumiem Dieva dotiem. Es eju kā zvērs klusi un brīvi padzert pie pirmavotiem. Izkust zaļajos atomos, izplūst, pārvēsties zaļajā domā. Ir ģēniji, tribūni, es nesaprotu tos, es negribu par pāvestu Romā. Un cilvēcības augstajās virsotnēs man ir bail - tur viss pārāk skaists. Par agru varbūt pasaulē, pārsteidzīgi es par cilvēku esmu laists. Kad es mežā eju, es pilnīgi jūtu, ka man bija jābūt te. It kā nepiespiests, laimīgs koks es būtu un man melnalkšņa dvēsele.

Es jums atdodu: savu nespēku un bēdas, savas ceļa grantī atmītās pēdas, savu vilšanos mīlestībā un draugos un tās stundas, kad es kā apjucis apkārt raugos. Jūs man sakāt: - Neapstājies! Ej! Tu vēl nezini, cik daudz ceļu ir pasaulei.

Ir saule, debesis, Un maize abrā rūgst. Un bērni dzimst - Nekā jau nepietrūkst. Bet skaidri jūti, Pirmais sniegs kad snieg, Ka nepietrūkst, Bet arī nepietiek. Jo tas, kas dabūts, It nekur nav liekams, Un tas, kas liekams, Ir tik nepietiekams. Un tad, kad zvaigzne krīt, Tā it kā iekož: Viss nepaliekošs ir Un nepietiekošs.

Ar maigumu, par kuru reizēm kauns Un kas nemaz nav pieņemts vīru dabā, Un kuru nepazīst, kas vēl ir jauns. Ar maigumu, par kuru reizēm kauns, Ir pilna kreisā roka man un labā. Jo cilvēks jauns ir tā kā gribīgs fauns, Kam visas puķes uzzied tikai nabā. Ak, tik daudz maiguma, ka reizēm kauns, Kas nav nemaz tā pieņemts vīru dabā.

Kaķpēdiņu kalniņā Noliksim mugursomas, Kaķpēdiņu kalniņā Noliksim savas domas. Cīruļu debesīs Pacelsim saulē pēdas, Cīruļu debesīs Aizlaidīsim savas bēdas. Pļavmalas grāvītī Briest mazi kurkulēni, Uz karsta akmeņa tup Ķirzaku bērni Zem tavas galvas Tik sen, tik sen, Kopš senču laikiem Kurmji sten. Sēdi kaķpēdiņu kalniņā Un brīnies – kā visur zied! Šī zeme ir tik skaista- Bail pāri iet.

Un tikai lūgšana ir stiprākā no mums, Kas vienīgā pie mīlestības prasās. Cits it nekas - ne spēks, ne pienākums - Ne graudu ceļ, ne koku zaļās vasās. Bet tikai tas, ka mīlestību lūdz Uz visām pusēm, tikko acis vaļā. (Tā arī žēlojas un raud, un sūdz, Tāpēc, ka pietrūkst kaut kas zemē zaļajā.) To nevar atdabūt ne spēks, ne naids, Ne taisnība, kad pienākas un prasām. Ne arī izmisums vai žēlīgs vaids, Bet tikai: stāvi te starp zaļām vasām Šai agrā rītausmā vai pusnaktī - un lūdz, Un tālas smaržas, skaņas kopā jauksies. Un nevar būt, ka kāds aiz tālas rūts Tikpatām tāls un pilns tev neatsauksies. Jo lūgšana ir stiprākā no mums, Mēs nezinām, cik tālu viņa staro. Ir vara - tikai milzīgs nogurums, Un mūžīga ir nāve tam, kas karo.

Upē naktī pīles kliedz. Un tu arī neiemiedz! Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc. Varbūt, ka ir ņemts par daudz, Varbūt, ka par maz ir ļauts, Un varbūt par maz ir arī sāpēts. Izeju no mājām kluss. Zvaigznes spīd un dubļi dus, Un var skaidri redzēt laimes naudu. Tas nekas, ak, tas tik tā, Tas tik tādā klusumā, Tik no malas izliekas, ka raudu. Upē naktī pīles kliedz. Un tu arī neiemiedz! Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts. Tas nekas, ak, tas tik tā, Tas tik tādā klusumā, Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

Tā lapa, tā lapa, Kas lejup krīt, Uzlidos atpakaļ rīt. Uzlidos atkal zarā rīt Tā lapa, kas lejup krīt. Tie sniegi, tie sniegi, Tie atrauti tiks No zemes un augšup snigs. Ir spēks kāds, kas augšup tiem pacelties liks, Tie sniegi pret zvaigznēm snigs. Tas cilvēks, tas cilvēks, Kas tagad jau sirms, Tas aizies, kur bija - vispirms. Tas atgriezīsies, kur bija viņš, pirms Kļuva kā Dieviņš sirms. Un upes skries atpakaļ, Strauti kur irdz, Stars atpakaļ, saule kur mirdz, Un pamodīšos no jauna es - Zem mātes sirds.

Ko sveši spēki man var padarīt jo tagad zinu es, kā gaisma krīt ka neesmu es šajā zemē viens ka pietur mani zelta pavediens un neredzams - cik reizes nav jau justs pār manu galvu griežas ugunskrusts tas visu laiku nes man kaut ko klāt es nezinu, vai tas ir - dāvināt nē, drīzāk mani tā kā stādu lej un tad es stiprs jūtos pasaulei un tad es saprotu, ko zvana zvani un pasaule kļūst stiprāka ar mani

Pieej pie krāsns durtiņām tuvu, kad uguns kuras. Ej tā, lai neierauj ugunī, un saki :"Man jānoturas! Aizbrien līdz ūdenskrituma rīklei un paskaties lejā. Tur tavas bailes mutulī aizpeld un krituma vējā. Tas ir labi, ka vienmēr kā liekot, kā lūdzot uz tevi kāds raugās. Un tu ej un caurvējā stāvi. Šķirbās. Un durvju spraugās.

Es esmu redzējis, kā cilvēks cilvēku iekāro. Es esmu redzējis, kā cilvēks cilvēku iekaro. Kā cilvēks cilvēku ņem un bauda No katras dvēseles kustības. No katra miesas auda. Cilvēks var cilvēku grauzt Dēļ maizes, dēļ slavas, dēļ lupatām Līdz saules rietam no tās dienas kad saule aust, Pa zobam, pa stundai, pa drupatām. Cilvēks var norīt otru kā pitons Atbilstoši savas rīkles platumam Un tad ar baudu un ilgi gremot Pa molekulai, pa atomam. Un var kā kokteili cilvēku izsūkt. Punšs ledu kausē un irdina, Un tad, kad izsūc visu, Tad nāk pirmdiena. II Bet cilvēki avoti ir. Es savu galvu uz skujām lieku. Es padzeros un zinu: - Tos nevar iegūt. Tos nevar iztukšot. Tie ir tik dzidri un tīri... Tajos ir jūlija mākoņi Un izkusuši sniegavīri. Kaut kas no rudens krusas Un maija salnām. Es saku paldies eglēm. Es saku paldies kalnam. Es saku paldies zemei, Kas man tevi deva. Tu esi avots, Un tevi izdzert nevar. Es būšu stiprs, Kad mani soļi cauri laimei un postam ies. Un, ja tas viss ir sapnis, Tad labāk lai neatmostamies.

Atnāc pie manis mierīgā krēslā, apsēdies mierīgi pie manis krēslā, paklausies - mierīgi viļņi no jūras, krāsniņā uguns mierīgi kuras, mierīgi ķirmis grauž dīvānu veco, klusu tev uzlieku lakatu plecos, jūtu, cik mierīgi skaisti tev mati, jūtu, cik mierīgi debesu dati ir tavā dzīvē- ne traģisku raudu, ne briesmīgu dusmu, ne sāpju, ne draudu. Mierīgi gredzens uz rokas tev spīd, mierīgi jūrā zvaigne krīt. Un mēs kā adīkļi vaļā risam - mierīgi, klusu un pavisam.

(..) Valdi savas acis, lai neredz, Ka tās izmisumā zvēro. Citiem lai liekas, ka rāmi, Mierīgi tu visu vēro. Piere lai nesaraucas! Nāsis lai neieplešas! Apdomā, apvaldi, savaldi To, kas krūtīs plešas! Nesper savu zibeni trešo Kur divi jau zibina! Pirms tu ko dari, Tev vēl jāizdibina. Trenē apturēt dūri. Apturēt vārdu un aci. Nestreb karstu putru. Tas ir viss, ko tev gribēju sacīt. Pa pasauli raibo Tu krizdams un klupdams maldīsies, Ja tu neklausīsi Un nesavaldīsies.

Ja mēs šos (dzīves) ceļus ātrāk izbūvētu, Mēs varētu bez bremzēšanas braukt.

(..) Tu tikai saki man, paaicini, un es bez runas iešu tev līdz.

(..) Un, ja nu arī tu būsi te, mēs būsim abi jau pasaule.