Tas Quotes

Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt.

If we cannot relate anymore to the world that we live in, we are bound to remain like orphans, forlorn in the wasteland of our desires. ("Non mais, t'as vu l'heure !")

Willful blindness” may hinder us from discerning the critical fault lines in the narrative of our life. Our memory may obliterate then the crucial elements that are vital to really come to know ourselves. ("Non mais, t'as vu l'heure !")

As we are whiling away days of idleness, time may flow rashly through the screen of our thoughts and veil the relevance of individual fragments in our story. The clock of reality can arrest us, though, and compel us to confront the demands of the truth. ("Non mais, t'as vu l'heure !")

Mes esame nelaimingi vieni, ir mes nelaimingi bendruomenėje; vedę ir nevedę; mes lyg ežiai, besiburią šilimai, mums nepatogu, kai mes sugrūsti, ir mes dar nelaimingesni išsiskyrę; optimizmas yra karti pajuoka iš žmogaus sielvarto; gyvenimas - blogis, nes gyvenimas - karas; kuo tobulesnis organizmas, tuo tobulesnis kentėjimas; istorijos motto: eadem sed aliter*. * Tas pats, bet kitaip (lot.)

Rise, Elias Veturius.” Tas smacks my face, and I blink at him in surprise. His eyes are fierce. “You gave me a name,” he says. “I want to live to hear it on the lips of others. Rise.” I

Le savant doit ordonner ; on fait la science avec des faits comme une maison avec des pierres ; mais une accumulation de faits n'est pas plus une science qu'un tas de pierres n'est une maison. The Scientist must set in order. Science is built up with facts, as a house is with stones. But a collection of facts is no more a science than a heap of stones is a house.

Indonesia adalah negara sedang berkembang yang terjerat begitu banyak utang, tetapi sekian persen di pucuk atas piramida penduduknya berbelanja tas dan sepatu Louis Vuitton di Paris.

Ak, tas nav ticēt, tas nav - cerēt. Cik skaisti ir tā - nepiederēt! Nekam, nekur. Kā palags linu es lēni sevi izbalinu.

Kas ir aizsniegti griesti? Apziņa, ka par zemiem. Un kas ir noķerts vējš? Tas, kas par lēnu skrien. Kas ir sveloša sāpe? Ziņa, ka nesadzīst. Un kas ir tavs paša mūžs? Atzīšanās, ka īss.

Un viņš saprata, ka vienatne ir tas briesmīgākais būris, kurā cilvēks var sevi ieslodzīt.

Kas ir stiprs, salauž stieņus. Kam nav spēka, tas ironizē par stieņiem. Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju. Jo tikai tā var būrī dzīvot.

Katrai dienai ir uzliesmojums. Ja tu visu dienu esi gājis un neesi to redzējis, tad gaidi. Nemirkšķini acis. Varbūt tas notiek tai brīdī, kad tavas acis aizmirkšķinās.

Kas meklē, tas neatrod gandrīz nekad, bet kas nemeklē, tas tīri kā pa jokam uzgrūžas.

Ten thousand!" I shouted at the walls, back in the room with the wooden shutters, now open, so that anyone could hear me, on the porch or probably across the compound. "That arrogant bastard landed ten thousand men at Tas-Elisa. In my port! Mine!" When I was a child and playmates snatched my toys out of my hands, I tended to smile weakly and give in. Years later I was acting the way I should have as a child. Probably not the most mature behavior for a king, but I was still cursing as I swung around to find a delegation of barons in the doorway behind me. My father, Baron Comeneus, and Baron Xorcheus among them. They thought it was how a king behaved. I ran my fingers through my hair and tried to pursue a more reasonable line of thought, but more reasonable thoughts made me angry again.

Dzīve pastāv no bezgalīgām, garlaicīgām dienām un ātriem, skaistiem momentiem, kas kā ziedi pa gaisu aizlido, vēja rauti. Ja to nebūtu - neviens nedzīvotu. Jāmeklē vairāk tādu momentu - tas ir vienīgais, kas glābj dvēseli.

Nevis tas moments ir skaists, kad tu runā, bet tas, kad tu klusē.

Atceros tēva teikto - kaut kur un kaut kad klusībā piedzimst tas dzīvnieks, ko ēdīs tavās bērēs...

Es negribu teikt, ka dzīvē daudz ir netīrumu. Tā jau tas ir tāda ir dzīve,un netīrumi ir visur.Gribas baltu gulbju.

Ar sievu strīdēties ir tas pats, kas sivēnu skūt - troksnis liels, bet jēgas nekādas.

Es nezinu vai tas ir apgalvojums vai jautājums, bet šī doma mani nomāc, skolā mani mācīja un grāmatās es lasu, ka galvenais ir cilvēks, bet pagaidām redzu, ka cilvēks daudz vairāk dara, lai radītu tehniku, nevis lai radītu otru cilvēku. Nē, nē, es nedomāju primitīvo radīšanas aktu, ar to nodarbojas visi, kam vien kaut mazākā iespēja, es domāju- cilvēciskās personības veidošanu.

Kas nežino meilės, tas tikrai laimingas Nekankins to naktys, dienos ilgesingos.

Deja, žmogus išties įvertina tik tas vertybes, kurių jau neteko.

Koks baisus yra miręs žmogus. Tas pats ir nebe tas. Tie patys brangiausieji brėžiai, vieninteli visame pasaulyje — o svetimi, tolimi, nebe tie...

Kas darbu nedara, tas par darbu runā. Kas darbu nespēj, tas darbu kritizē. Kas darbu dara, tas klusē, un darbs par viņu runā.

Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem, Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs. Nāks diena, un ar cilvēkiem un paliem Tā atkal mani projām aizmazgās.

Tėvyne Lietuva, mielesnė už sveikatą! Kaip reik tave branginti, vien tik tas pamato, Kas jau tavęs neteko…

Alla är inte sanna nog för att höra sanningen, det är det sorgliga. Den kunde vara en bro mellan människa och människa - så länge den är frivillig, ja - så länge den ges som en gåva och tas emot som en gåva. Är det inte underligt att allting mister sitt värde så fort det upphör att vara en gåva - till och med sanningen?

LV ”Nākt uz skolu ir tas pats, kas piespiedu kārtā tikt deportētam uz svešu planētu – katru dienu.” ENG "Coming to school is the same as to be forcibly deported to an alien planet - every day.

Tad apstājās laiks, Un tā bija mīlestība. Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas. Un sekundes varēja grābt kā smiltis Un sviest uz vienu vai otru pusi - Tam nebija nozīmes. Un nebira ziedlapiņas. Un nerūsēja dzelzs. Un mēs vairs nemācējām skaitīt. Un tas ir tas skaistākais - Ka mīlestība neprot skaitīt.

La vie, c’est le mouvement, t’as pas fini de quitter des gens

Ji pernelyg bijojo būti vienu iš tų žmonių be istorijos ir būtent todėl pralaimėjo, nes išgyveno istoriją, kuri kartą jau buvo papasakota. O tai yra tas pats, kas negyventi.

Gražiausias pasaulio miestas yra tas, kuriame žmogus laimingas.

- Nopietni, bet nebaidies - tas bija Latgalē. Tur nav jābūt divdabim, lai dabūtu vai nu lodi ribās, vai ar mietu pa galvu

Aizmirstam, ka arī mēs esam vēstures daļa, kaut kas tāds, kas tapis, kas tāds, kam lemts atmirt, līdzko tas zaudē spēju augt un mainīt veidu.

A good bra is fine, but a great bra is life changing. It gives you the confidence of a homecoming queen. It’s a tiara for your ta-tas.

Jādomā, ka tas vispār ir dabas likums. Katram cilvēkam ir tas, ko viņš negrib, toties citiem ir tas, pēc kā viņš ilgojas.

Tikrenybėje tėra tikrai dabartis. Kas praėjo — tas jau tampa sapnu.

Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem, Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs.

Re, arī zvaigznēs ierakstīts Tas pats, kas laukos plašos: Jāmeklē sudrabs, tas baltais, kas trīc Tepatās – mūsos pašos.

Es aizslēdzu aiz sevis durvis. Mājā Es esmu. Viens. Un nedzirdami kluss. Nu runā tas, kas manī nerunāja. Nu runā tas, kad mana mēle dus.

Gerai sako - jei nori nebejausti, atleisk. Kol negali atleisti, tol tas žmogus tave valdo.

Šī pasaule ir manas mājas. Šeit es izvēlos cilvēku, kurš mani vēros daudz dienu un nakšu, – vai to sauc par mīlestību? Esmu piekususi. Priecīga. Tad – skumja. Saplosītiem vaibstiem, neglīta un laimīga. Jauna. Pusmūža. Un veca. Un kāds grib mani vērot. Arī tādu. Visādu. Vienmēr. Mīlestība. Varbūt tas ir vērojums?

he doesn’t believe in using surgically altered . . . uh . . .” My face heated up. Murphy was probably my best friend, but she was still a girl, and a gentleman just doesn’t say some words in front of a lady. I held the phone with my shoulder and made a cupping motion in front of my chest with both hands. “You know.” “Boobs?” Murphy said brightly. “Jugs? Hooters? Ya-yas?” “I guess.” She continued as if I hadn’t said anything. “Melons? Torpedoes? Tits? Gazongas? Knockers? Ta-tas?” “Hell’s bells, Murph!

You know," he said with unusual somberness, "I asked my father once why kenders were little, why we weren't big like humans and elves. I really wanted to be big," he said softly and for a moment he was quiet. "What did your father say?" asked Fizban gently. "He said kenders were small because we were meant to do small things. 'If you look at all the big things in the world closely,' he said, 'you'll see that they're really made up of small things all joined together.' That big dragon down there comes to nothing but tiny drops of blood, maybe. It's the small things that make the difference." "Very wise, your father." "Yes." Tas brushed his hand across his eyes. "I haven't seen him in a long time." The kender's pointed chin jutted forward, his lips tightened. His father, if he had seen him, would not have known this small, resolute person for his son. "We'll leave the big things to others," Tas announced finally. "They've got Tanis and Sturm and Goldmoon. They'll manage. We'll do the small thing, even if it doesn't seem very important. We're going to rescue Sestun.

PS : t’as remarqué qu’à une lettre près, autiste ça fait artiste ?

Non, tout cela n'est qu'une simple et stupide question d'électricité statique. De l'électricité statique, du magnétisme, l'électronégativité, il y a tout un tas de raisons bien plus plausibles qu'une banale histoire d'attirance.

Even here, the soldiers speak of the hunt for the Empire’s greatest traitor. And they speak of the girl you travel with: Laia of Serra. And—and the Artist . . . sometimes in his nightmares, he speaks too.” “What does he say?” “Her name,” Tas whispers. “Laia. He cries out her name—and he tells her to run.

How do you know they're magic and not some mechanical device of the dwarves?" Tanis asked, sensing that Tas was hiding something. Tas gulped. He had been hoping Tanis wouldn't ask him that question. "Uh," Tas stammered, "I---I guess I did sort of happened to, uh, mention them to Raistilin one night when you were all busy doing something else. He told me they might be magic. To find out, he said one of those weird spells of his and they--uh--began to glow. That meant they were enchanted. He asked me what they did and I demonstated and he said they were 'glasses of true seeing.' The dwarven magic-users of old made them to read books written in other languages and--" Tas stopped. "And?" Tanis pursued. "And--uh--magic spellbooks." Tas's voice was a whisper. "And what else did Raistlin say?" "That if I touched his spellbooks or even looked at them sideways, he'd turn me into a cricket and s-swallow m-me whole," Tasselhoff stammered. He looked up at Tanis with his wide eyed. "I belived him, too." Tanis shook his head. Trust Raistlin to come up with a threat awful enough to quensh the curiosity of a kender.

Suskunluk, duyuların yoğunlasmasına yol açar - insanlar arasındaki sessizlik, iletisimin çoğalmasını sağlar. Çünkü sessizliğin içinde, ikimizden ya da üçümüzden daha büyük olan bir seyi paylasırız. Sessizlik, duyularla algılananların tümünün doruk noktasıdır. Söylenen sözcük, sessizliğe yapılmıs bir müdahale, bütünlüğe yapılmıs bir tecavüzdür. Sözcükler toplam deneyimimizin küçücük bir bölümünü bulandırır, farklılastırır, sınıflandırır ve en sonunda onu yeni bastan düzenler. Bu, durgun suya bir tas atıp olusan halkalar yüzünden suyu eskisi kadar açık seçik görememeye benzer. Bu bağlamda sözcük, tasın kendisidir.

Vienatvė ieško kelionės draugo, neklausdama, kas jis. Kas to nesupranta, tas niekada nebuvo vienišas, o tik vienas.

Nekas pasaulē nav nežēlīgāks par mīlestību; tas, kurš zaudē jūtu brīvību, pazaudē arī to, kam tā upurēta.

Katrai dienai ir savs vārds. Tas atnāk dažreiz kā melodisks motīvs, uzpeld, pārņem un neatstājas.

Nudien,labāk vēzis nekā negodīga sirds. Tā nav svētulība, tas ir vienkāršs aprēķins. Vēzis var tevi saēst un var nesaēst, bet negodīga sirds saēdīs uz galvošanu.

Adesso prentiti un po' di sonno", disse il nano, con quella che Tas definiva la Voce di Suo Nonno.

Saspied ciešāk manu roku, Saspied tā, lai pirksti kaist, Lai zūd šaubas, lai es manu, Nav tas sapnis, kas var gaist.

Un tomēr jūs pārņem dīvaina tukšuma sajūta — lai ko jūs darītu, nekam nav nozīmes. Tieši tas noteikti ir divdesmitā gadsimta "morālā bankrota" cēlonis.

Noticis ir tas, ka es gaidu ciemiņus, un es nemaz negaidu ciemiņus, un nekas nav noticis, bet es lūdzu jūs aizbraukt

Nav nekā netaisnīgāka, ja jāskumst pēc kāda, kas neizrāda atsaucību. Tas ir vēl sliktāk nekā mīlestība bez pretmīlestības. Krietni sliktāk.

Akvareļus viņš ienīda. Uz to viņam bija tiesības. Šoferim nav tiesību ienīst akvareļus, tas lai ienīst svešas automarkas.

No rīta viņi atkal atgriezās postā, tas ir, rutīnā.

Un tas ir posts. Kur lai es sameklēju To cilvēku, kam vēnās uguns plūst.! Es - vējš. Un uguns nevar apzagt vēju, Vējš nevar uguni. Un abi stipri kļūst.

Toks jau tas skausmas, - tarė Ogastas, grįžtelėdamas į mane. - Jį tereikia iškentėti.

Tas strolled along the Haven Road, flourishing his hoopak, enjoying the day and reflecting that if he had known marriage would be this exciting, he would have done it a long time ago.

Patiesībā lēciens ar izpletni nav īpaši liels risks. Tas tikai atdarina dzīves īsto risku. Mīlestība, intimitāte un pārējie ir īstais risks. Kas gan ir brauciens ar plostu pa krācēm salīdzinājumā ar atraidījumu? Kas ir lēciens ar gumiju salīdzinājumā ar to, ka tu nesagaidi mīļotā zvanu?

Viņš teica, ka tad, kad mums klājas patiešām labi, mums tas noteikti jāpamana. Viņš runāja par parastiem notikumiem, nevis dižām uzvarām: piemēram, par limonādes dzeršanu ēniņā karstā pēcpusdienā vai par smaržu no no tuvējās maiznīcas, par makšķerēšanu, neraizējoties, vai izdosies kaut ko noķert, par gadījumiem, kad kaimiņos kāds savā nodabā patiešām skaisti spēlē klavieres. Tēvocis Alekss mudināja mani šādos mirdzošos mirkļos skaļi sacīt : " Ja tas nav jauki, kas tad vispār ir jauki ?

Reiz es gribēju pakārt laupītāju, bet tas sāpēja viņa mātei. Un mātes bēdas sāpēja viņa māsai, un meitas sāpes sāpēja viņas dārzam: puķes novīta un ābeles nobirdināja nega­tavus augļus, jo meita ziedā aiz bēdām aizmirsa viņas apliet. Tad es piedevu laupītājam tāpēc, ka negribēju vairot sāpes pasaulē.

Ne jau par savu godu ir jācīnās. No visām šai pasaulē iespējamajām darbībām karš ir tas, kurā goda ir vismazāk. Vienīgais gods ir cīnīties un mirt tikai tāpēc, lai karš beigtos un vairs nekad nebūtu vajadzības karot atkal. Gods ir saprast, kad jākaro, un prast apstāties, kad karošanai var darīt galu.

Ateina Kalėdos, ir aš pradedu galvoti apie sniegą. Rimti, praktiški žmonės pasakys: tai sentimentalu. Bet tas nieko nepadės. Aš vis galvoju apie sniegą. Kalėdos ir sniegas man beveik tas pats. Labai labai nekrikščioniška, kai kas pasakys. Bet tai netiesa. Aš žinau, Dievas myli sniegą lygiai kaip aš... nes jis jį padarė...

Mīlestība ir pārejošs ārprāts, tā izverd kā vulkāns un pēc tam norimst. Un, kad tā norimusies, ir jāpieņem lēmums. Tad ir jāizdomā, vai jūsu abu saknes ir savijušās kopā tik cieši, ka par šķiršanos nespējat pat iedomāties. Jo tāda ir mīlestība. Mīlestība nav elpas trūkums, tā nav satraukums, tā nav nebeidzamās kaisles solījumu neapturamā plūsma, tā nav vēlēšanās katru mīļu brīdi pāroties, tā nav gulēšana naktī nomodā un iztēlošanās, ka viņš noklāj skūpstiem katru tavu miesas pleķīti. Nesarksti, es tev saku patiesību. Tā ir vienkārši "iemīlēšanās", tā katram muļķim pa spēkam. Mīlestība pati ir tas, kas paliek pāri pēc tam, kad iemīlēšanās izplēnējusi, un tā ir gan māksla, gan veiksme.

Kad ārzemniekiem reizēm cenšos izstāstīt, ko nozīmē būt latvietim, tad parasti saku tā: latvieši dzīvo nevis ciematos, bet mežos, atsevišķi cits no cita. Latvietis jūtas brīnišķīgi tikai tad, ja pa logu nevar redzēt nevienu citu latvieti. Tā tas ir. Varu apliecināt. Protams, tam ir blakusefekts – tautas, kas vēsturiski nav dzīvojušas ciematos, izjūt zināmas grūtības pieņemt kolektīvus lēmumus. Katrs pats sev saimnieks un karalis. Vārdu sakot, tipiska režisora mentalitāte.

Es esmu ļoti slikts biedrs, Robij." "To es ceru," sacīju. "Es arī negribu sievieti par biedru. Es gribu mīļāko." "Tā es arī neesmu," viņa nomurmināja. "Kas tad tu esi?" "Ne puse, ne kas vesels. Tikai fragments..." "Tā arī vislabāk," es teicu. "Tas ierosina fantāziju. Tādas sievietes var mūžam mīlēt. Gatavas sievietes drīz apnīk. Vērtīgās arī. Fragmenti nekad.

Yra didelė, bet visiškai kasdieniška paslaptis. Visi žmonės su ja susiję, kiekvienas ją žino, bet tik nedaugelis apie ją pagalvoja. Dauguma paprasčiausiai su ja taikstosi ir nė kiek nesistebi. Toji paslaptis - tai laikas. Jam matuoti yra kalendoriai ir laikrodžiai, bet tas nedaug ką sako, nes kiekvienas žino, kad kartais viena valanda atrodo kaip amžinybė, o kitais kartais ji prabėga kaip akimirka - nelygu, ką žmogus tą valandą patiria. Laikas yra gyvenimas, o gyvenimo būstas - žmogaus širdis.

[Reliģija]. Šo providenci vienkāršais cilvēks nevar iedomāties citādi kā vien ārkārtīgi kāpinātā tēva personā. Tikai tāds var zināt cilvēkbērna vajadzības, to var atmaidzināt ar savām lūgsnām, remdēt ar savas uzticības zīmēm. Tas viss ir tik acīmredzami infantili, tik svešs īstenībai, ka filantropiski noskaņotajam kļūst sāpīgi domāt, ka vairums mirstīgo nekad nepacelsies virs šīs dzīves izpratnes.

Narkotikas ir pestīšana cilvēka garam, patvērums tiem izmisušajiem, kam liktenis lēmis nabadzību vai garīgas slimības.! Tas ir remdinājums tiem, kas alkst pēc mīlestības, zudušajām dvēselēm mūsu garīgi pagrimušajā pasaulē. Galu galā- ja cilvēks vairs netic Dievam, sabiedrībai, pats savai vērtībai, kas tad viņam vēl atliek.? Nonāvēties.? Narkotikas ļauj cilvēkam dzīvot sapņu un cerību valstībā. Viss, kas nepieciešams, ir zināma mērenība. Galu galā- vai tad narkotikas nogalina tikpat daudz cilvēku kā alkohols un cigaretes, kā nabadzība un izmisums.? Nē.!

...moters ir vyro santykiai panašūs į dangaus skliautą. Tai mėlynas, tai juodas, kartais debesuotas, kartais lietingas, nesvarbu - vis tiek dangaus skliautas tas pats. Neapykanta, kurią jaučiame seniau mylėtam žmogui, neturi nieko bendra su kitomis neapykantomis. Ją maitina buvusi meilė.

Si je rencontrerais ajourd'hui, je lui filerais une grande claque pour le punir de m'avoir maudite en me souhaitant des expériences. Et je pleurerais sur son épaule, pour des tas de raisons. Pas parce qu'il ne m'a pas épousée, mais à cause de toutes les désillusions qui sont venues avec mes expériences.

Ir taisnība (lai arī kāds tam būtu iemesls, vai nu mūsu tikumu izviršana, vai sevišķa nelabvēlība, ar kādu uz mūsu gadsimtu raugās debesis), ka šodien ir palicis pavisam maz vai nav nemaz tādu sieviešu, kas īstajā brīdī prastu kaut ko pateikt vai spētu saprast, kā nākas, ja viņām ko saka, un tas ir liels kauns mums visām.

Mėgstu vaikščioti po kapines. Niekur kitur tokia gili ramybė nevaldo mano sielos, kaip čia, toje ašarų vietoje. Taip įvaizdžiai stovi čia prieš akis nepastovumas visų žemės daiktų, tas amžinasis faktas, kad viskas tik irios formos ir nykstantieji šešėliai. Kaipgi kvaila ir juokinga iš visų jėgų kibtis į irias formas ir nykstančius šešėlius! Kaip kvaila ir juokinga dėti savo širdį į tai, kas turi savyje mirties grūdą, gaudyti nykstančius šešėlius! Sukultos viltys, sugriauti sumanymai, neištarti žodžiai, neišgertos taurės, neišdainuotos dainos... Puvėsiai, dulkės, pelenai... Ir kiekviena ta dulkių sauja po kiekvienu kauburėliu - visas pasaulis pats savyje, vienintelis, kokio nebuvo ir nebus. O viršum jų žydi ir kvepia gėlės, paukšteliai čirena ir siaučia, senos pušys, lyg rūpestingos auklės, sergėdamos tuos, kurie miega jų ūksmėje, ošia jiems lopšio dainą. Gėlės, paukščiai, pušys, kurie šiandien yra, o rytoj nebebus. Ir aš, čia vaikščiojanti ir apie visa tai mąstanti, taip pat rytoj nebebūsiu.

Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā arī nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju. Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārīgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekām pilnīgi uzziedējis. Ir vārdi, kas satur indi, un drausmi ir, ka izrunāto vārdu nevar paņemt atpakaļ. Kā indīga bulta tas reizēm aizķeras dvēselē un aizdzen to bojā. Bet ir arī vārdi, kuros apslēpts burvju spēks. No viena maza vārda nonīkusi dvēsele var atspirgt, atjaunoties, – sākt ziedēt visiem pavasara ziediem reizē. Tu pacietīgi izturi arī tās drauga īpašības, kas, ja ir citiem, tevi pilda ar īgnumu. Draugs ir nevis labu īpašību katalogs, bet dzīvs cilvēks, kura negatīvās īpašības tu tikpat labi pazīsti kā pozitīvās, nesaslejoties pret tām. Ja draugs no tevis aiziet tādēļ, ka tu žāvājoties muti neaizklāj ar roku, tad neskumsti par to. Kā ir malu mednieki, tā ir malu draugi, kas tver tikai tavas būtības ārējās malas. Ar tiem jauki pakavēties vienu otru stundu, bet dvēseli viņi nebagātina, ziemas vidū nespēj ienest pavasari, pusnaktī neaizdedzina gaismu.

Arvīds ir atnācis atvadīties. Viņš novēl man svētīgu ceļojumu. Viņš to sauc par ceļojumu, bet es to saucu par iešanu pretī. Iešanu pretī ticībai, cerībai un mīlestībai, kā teica Pāvils pagājušajā pirmdienā. Tā ir iešana pretī, iešana meklēt. Ja ir jābūt godīgumam un svētībai, ja ir jābūt līdzcietībai un izturībai, ja ir jābūt draudzībai un sapnim, ja tam visam ir jābūt, tad nav laika gaidīt. Nav laika gaidīt, ka tas varētu atnākt. Tas var arī neatnākt. Tāpēc ir jāiet tam pretī. Un vienmēr tas ir jādara tagad.

Money! Ho, ho! 'T'as been my want so long, 'tis now my scoff. I've e'en forgot what colour silver's of.

...moteris panaši į katę, kaip ir aistra panaši į katę. Jos letenėlės minkštos, tačiau slepia aštrius nagelius, negailestingai susmingančius iki širdies. Moteris iš tiesų panaši į katę, nes katei taip pat malonu vilioti auką ir nageliais suteikti jai skausmo, tas žaidimas jai niekada nepabosta. Vos aukai susmukus, katė ją suėda ir tipena ieškoti naujos aukos.

Latviskums izpaužas pieskāriena kvalitātē. Vai tas ir Purvīša otas pieskāriens, vai Ziedoņa vārda pieskāriens, vai Imanta Kalniņa skaņas pieskāriens. Un tas attiecas arī uz visiem pārējiem. Tā, kā latvietis pieskaras lietām, tā citi nemāk. pat gribēdams viņš nemācētu. Un tā ir pilnīgi nekonvertējama lieta. Tikai savējie to izjūt un novērtē pa īstam. Citiem tā vienmēr būs eksotika.

.. varbūt visa šī nodarbe patiešām līdzinās ūdens liešanai vecā katlā ar cauru dibenu, tomēr paliek viens nemainīgs fakts - esmu centies. Vai tas bijis noderīgs vai izskatījies labi, beigu beigās, mums svarīgākais lielākoties patiešām ir acīm nesaredzamais (bet dvēseles sajustais) kaut kas. Un itin bieži, lai iegūtu kaut ko vērtīgu, jārīkojas nelietderīgi. Un, pat ja ir jādara kaut kas veltīgs, beigu beigās tas izrādās bijis citāds.

A shadow fills the space where he stood, familiar and utterly changed at the same time. “E-Elias?” “I’m here.” He hauls me to my feet. He is lean as a rail, and his eyes appear to almost glow in the thickening smoke. “Your brother is here. Tas is here. We’re alive. We’re all right. And that was beautifully done.” He nods to the soldier, who has ripped the dagger out of his thigh and is now crawling away. “He’ll be limping for months.” I

Nelaimei ir daudz seju. Ļaužu izmisumam ir daudzi veidi. Līdzīgi varavīksnei, tas liecas pāri plašajam apvārsnim, un tā veidi ir tikpat dažādi kā šī loka krāsas- tikpat izšķirīgas un tomēr saplūdušas vienotā mirdzumā. Liecas pāri plašajam apvārsnim kā varavīksne! Kā gan varēja gadīties, ka es minēju skaisto, lai izskaidrotu pretīgo, izvēlējos miera vēstnesi par salīdzinājumu postam.? Bet, tāpat kā ētiskos secinājumos ļaunums ir labā sekas, tā arī no prieka dzimst bēdas.

Claque un peu ton bec mon Golgotheau, t’as rien vécu t’as juste de la gueule, le premier furvent t’étais raclé devant papa-maman, alors laisse-moi faire, tu me dois tout, je vais lui grémir les vertèbres, à la Traceuse, et te la basculer latéral, d'un coup de reins comme t’en as jamais vu frangin, à se déboîter le tronc, chuis le meilleur, ancre ça, le premier du monde.

Les femmes nous aiment pour nos défauts. Si nous en avons une somme convenable, elles nous pardonnent tout, même d'être intelligents. (...) - Naturellement, c'est la vérité. Si nous ne vous aimions pas pour vos défauts, que deviendriez-vous tous ? Pas un de vous ne se marierait. Vous ne seriez plus qu'un tas d'infortunés célibataires. Ce qui, d'ailleurs, ne vous changerait pas beaucoup. Car aujourd'hui tous les hommes mariés vivent en célibataires, et tous les célibataires en hommes mariés.

The energetic kender had already grabbed hold of the dwarf's boot and heaved, propelling Flint head first right into the hard-muscled body of the young bronze dragon. Hands flailing wildly, Flint caught hold of the harness on the dragon's neck and hung on for dear life, revolving slowly in the air like a sack on a hook. "What are you doing?" Tas asked in disgust, gazing up at Flint. "This is no time to play! Here, let me help--" "Stop it! Let go!" roared Flint, kicking at Tasselhoff's hands. "Get back! Get back, I say!" "Get up yourself then," Tas said, hurt, backing up. Puffing and red-faced, the dwarf dropped to the ground. "I'll get on in my own good time!" he said, glaring at the kender. "Without help from you!" ...The dwarf cast a glance back at the big bronze dragon and folded his arms across his chest stubbornly. "I've got to give this some thought--" "Oh, come on, Flint!" Tas begged. "You're only stalling. I want to fly! Please, Flint, hurry!" The kender brightened. "I could go by myself..." ... Khirsah, the dragon, gazed down at the two with amused impatience... yet, young as he was, the bronze dragon held a great reverence and respect for the elders of the world. Though vastly older than the dwarf in years, Khirsah saw in Flint one who had led a long, full, rich life; one worthy of respect. But, Khirsah thought with a sigh, if I don't do something, the kender's right--the battle will be over.

Kad negaiss pārgāja, es lēnām sataustīju durvis. Viss pagalms bija pilns baltiem krusas graudiem. Un visa mūsu labība, cik nu viņas bija, sasita zemē... - Dieva sods, - teica Kārļa tēvs, iznācis un noņēmis cepuri. Es pacēlu dažas vārpas. Es zināju, ka Dievs mani pārbauda. Viņš gribēja zināt, cik man ir spēka tai dzīvei, ko es labprātīgi jaunības neprātā biju uzņēmusies. Viņš gribēja man dot visas bēdas, lai es redzētu, kā jādzīvo cilvēkam, kas iet pret savu sirdi. Un man tas bija viss jāiztur. Savu dzīvi es biju izvēlējusies pati. Man nebija neviena, kam pārmest, neviena, ko sodīt, kā tikai es pati.

- Nerunā sliktu par Latviju! - Laura apstājas un uzkliedz Mammai. Arī Laurai var beigties pacietība! Arī Laurai var būt lielas dusmas! - Vai tad Latvija ir vainīga, ka veikalniecei netīrs priekšauts? Vai Latvija vainīga, ka veikalniece ir veģma? (..) - Nerunā sliktu par Latviju! - Laura uzbrēc vēlreiz un piecērt kāju. Laurai jābūt bargai, dikti bargai, jo kādam taču Latvija ir jāaizstāv. Sibīrijā neviens nerunāja sliktu par Latviju. Ka tikai tiktu! Ka tikai būtu Latvijā! Latvija tik skaista, Latvija tik mīļa! Bez Latvijas beidzas vai nost. Bet tagad? Tas nav labi un šitas! Laurai jābūt stingrai, viņa tikai nevar noturēt raudienu. Mamma arī nevar.

- T'as pas apporté des fleurs à Irina? -Offrir des fleurs aux femmes est une hérésie. Les fleurs sont des sexes obscènes, elles symbolisent l'éphémère et l'infidélité, elles s'écartèlent sur le bord des chemins, s'offrent à tous les vents, à la trompe des insectes, aux nuages de graines, aux dents des bêtes; on les foule, on les cueille, on y plonge le nez. A la femme qu'on aime il faudrait offrir des pierres, des fossiles, du gneiss, enfin une de ces choses qui durent éternellement et survivent à la flétrissure. C'est ce que j'aurai aimé répondre à Volodia mais mon russe est trop faible et je dis: -Si! mais elles ont fané en route. Le banya, Volodia, tu l'as préparé?

Mes norime, kad visa tai, kas mums patinka, niekada nesibaigtų ir mums brangūs žmonės niekada nemirtų. Bet nesuprantame, kad iš tikrųjų išsaugome tai, ką mylime, tik tuomet, kai iš mūsų tai atimama, ir atimama netikėtai, negailestingai ir negrįžtamai. Tada tas, kuris atimtas, daugiau nebesikeičia ir visada mums lieka toks, kokį mylėjome. Tai, ką turime, ilgainiui praranda šviežumą ir aromatą, įkyri, varo nuobodulį, vargina ir netgi erzina. O kiek tokių, be kurių neįsivaizduojame savo gyvenimo, dingo iš horizonto, kiek nutraukė su mumis santykius, su kiek žmonių mes patys liovėmės bendrauti, kartais net be jokios akivaizdžios priežasties? Vieninteliai, kurie visada pasilieka su mumis, kurie niekada nepaveda ir neišduoda – tai tie, kuriuos iš mūsų kas nors atėmė. Vieninteliai, su kuriais niekada neišsiskiriame – tai tie, kurie mus paliko prieš mūsų valią. Jie mus paliko kai to visai nesitikėjome, todėl nesuspėjo mūsų nuvilti arba nustoti patikti, jų netekę mes puolame į neviltį, nes esame įsitikinę: su jais būtume galėję būti kartu dar labai ilgai, galbūt net visada. Tai – nesusipratimas, nors jį galima paaiškinti. Jeigu jie būtų su mumis pasilikę ilgiau, viskas būtų galėję pasikeisti. Tai, kas mums atrodė laimė, rytoj galėtų virsti kančia. „

Elle passa la main sur son front, s’obligeant à respirer avec lenteur pour chasser le cauchemar qui pulsait encore dans chacune des fibres de son corps. Elle se leva sans bruit. — Que t’arrive-t-il ? murmura Salim près d’elle. — Un mauvais rêve. Je vais marcher un peu. Pour oublier... — Je viens. Ce n’était pas une question ni même une proposition. Aussi silencieux l’un que l’autre, ils s’éloignèrent du tas de cendres qui rougeoyait toujours. Ils n’avaient pas fait trois pas que la voix d’Edwin s’éleva. Parfaitement éveillée. — Ne dépassez pas la limite des arbres. Puis celle d’Ellana. Gouailleuse. — Ni les autres. Salim n’eut pas le temps de trouver une réplique. — Les limites exister pour être dépassées ! — Et si vous fichiez la paix à ces jeunes gens ? Chiam et Erylis ! Son cauchemar eût-il été moins prégnant, Ewilan aurait éclaté de rire.

- Bardamu, qu'il me fait alors gravement et un peu triste, nos pères nous valaient bien, n'en dis pas de mal !... - T'as raison, Arthur, pour ça t'as raison ! Haineux et dociles, violés, volés, étripés et couillons toujours, ils nous valaient bien ! Tu peux le dire ! Nous ne changeons pas ! Ni de chaussettes, ni de maîtres, ni d'opinions, ou bien si tard, que ça n'en vaut plus la peine. On est nés fidèles, on en crève nous autres ! Soldats gratuits, héros pour tout le monde et singes parlants, mots qui souffrent, on est nous les mignons du Roi Misère. C'est lui qui nous possède ! Quand on est pas sage, il serre... On a ses doigts autour du cou, toujours, ça gêne pour parler, faut faire bien attention si on tient à pouvoir manger... Pour des riens, il vous étrangle... C'est pas une vie... - Il y a l'amour, Bardamu ! - Arthur, l'amour c'est l'infini mis à la portée des caniches et j'ai ma dignité moi ! que je lui réponds.

Un jour il voyait des gens du pays très occupés à arracher des orties ; il regarda ce tas de plantes déracinées èt déjà desséchées, et dit : — C’est mort. Cela serait pourtant bon si l’on savait s’en servir. Quant l’ortie est jeune, la feuille est un légume excellent ; quand elle vieillit, elle a des filaments et des fibres comme le chanvre et le lin. La toile d’ortie vaut la toile de chanvre. Hachée, l’ortie est bonne pour la volaille ; broyée, elle est bonne pour lès bêtes à cornes, La graine de l’ortie mêlée au fourrage donne du luisant au poil des animaux ; la racine mêlée au sel produit une belle couleur jaune. C’est du reste un excellent foin qu’on peut faucher deux fois. Et que faut-il à l’ortie ? Peu de terre, nul soin, nulle culture. Seulement la graine tombe à mesure qu’elle mûrit, et est difficile à récolter. Avec quelque peine qu’on prendrait, l’ortie serait utile ; on la néglige, elle devient nuisible. Alors on la tue. Que d’hommes ressemblent à l’ortie ! — Il ajouta après un silence : Mes amis, retenez ceci, il n’y a ni mauvaises herbes ni mauvais hommes. Il n’y a que de mauvais cultivateurs.

Pastebėjau, kad didžiausios abejonės (už jas jau tapau pasmerkta, pasmerkta, pasmerkta 100 000 metų pragaruose) mane visada apima tuomet, kai esu pasiekusi ar bent jau bepasiekianti išsvajotą ramybę. Bet ar tikrai išsvajotą ramybę, o gal tik kokį vis subtilesnės ir subtilesnės saviapgaulės lygmenį?! Alanas Wattsas, buvęs anglikonų kunigas, vėliau tapęs vienu poetiškiausių dzenbudizmo skelbėjų Vakaruose, dažnai pateikdavo parabolę apie Mėnulį ir pirštą. Mėnulis jo prilyginamas tai Didžiajai Neįmenamybei, kuri vadinama Absoliutu, Dievu, Demiurgu, Viso, kas Esti, Esme, Šunjata, Vaiskiąja šviesa, Budos prigimtimi ir dar daugybe šventų, transcendentinių dalykų, į kuriuos rodo pirštas – bet kuri religinė doktrina. Parabolės moralas yra tas, kad dažniausiai rodantis pirštas yra supainiojamas su Mėnuliu arba net Juo palaikomas. Žmonės tik tą pirštą temato, į jį įsikimba, jį čiulpia jausdamiesi teisūs, ramūs ir saugūs. O Mėnulis šviečia kaip švietęs, bet į Jį jau niekas nė akių nebepakelia. Tik kartais beveik kiekvienas iš mūsų vis dėlto žvilgteli dangun ir Mėnulį išvysta. Ir apimta jį nuostaba, tikrų tikriausias apstulbimas, kaip galėjo to šviesulio nepastebėti anksčiau. Pirštas ištirpsta visa persmelkiančiame švytėjime, nes, pasak A. Wattso, religinė doktrina išnyksta, kai ji tampa tikrai reali ir veiksminga. Tą akimirką Mėnulį regėdamas žmogus staiga pamato visas savo paties sielos ir Visatos paslaptis. Atrodo, kad jis daugiau niekada nepamirš absoliutaus, lyg žaibas trenkusio aiškumo. Bet… dar po poros akimirkų visagalis žinojimas išsisklaido, pradingsta, lieka tik nenumalšinamas ilgesys.

Anita Rožkalne: Vai, jūsuprāt, latviešu valoda ir bagāta valoda, vai ar to var izteikt visu, kas jums jāizsaka? Dace Meiere: Var. Protams, ka var, bet reizēm gadās ierobežojumi. Trakums ir tas, ka mēs latviešu valodā, sevišķi pēdējās desmitgadēs, nemitīgi nodarbojamies ar ārprātīgu paškastrēšanos vai kā to varētu nosaukt, ka mēs nemitīgi sev aizliedzam lietot tādus vai citus vārdus, kādas zudīgas politiskas vai vēl kādas gaumes dēļ, ka liela daļa leksikas tās izcelsmes dēļ tiek pasludināta par nelietojamu. Ir interesanti to vērot arī saskarsmē ar redaktoriem un korektoriem. Es jau tulkoju laikam gadus septiņpadsmit, un gaume mainās. Ir lietas, ko visas korektores mēģina labot, un tad pēc pieciem gadiem kaut kas mainās, un viņas labo atkal kaut ko citu, un tad vēl. Tad nāk nākamā direktīva no augšas, un viņas atkal skauž nākamos vārdus ārā. Tas ir tik jocīgi. Ja autors lieto sešus sinonīmus, tad kāpēc latviski es drīkstu lietot tikai divus, jo kādam liekas, ka tas ir dialektisms, un tas varbūt pēc izcelsmes ir nepareizs. Sevišķi, piemēram, cīņa ar ģermānismiem. Tas reizēm ir tik komiski. Piedodiet, manas "bikses" ir ģermānisms. Es saku: "jā", un to reāli plaši sāka lietot latviešu valodā tikai XIX gs. vidū. Stenders rakstīja, ka mamzeles, kuras grib iztaisīties par tādām kā no Rīgas, tās saka: "jā, jā". Pirms tam latviešu valodā tāda vārda nebija, tas ieviesās tikai caur reliģiskajiem tekstiem. Es saku: "un, un, un". Tas ir ļoti jauns ģermānisms. Valodas ainā tas taču ir tik jauns! Es saku "nieres" vai es saku "īkstis"?! Nē! Ja mēs tā ņemam, tad lielākā daļa – kas nav ģermānisms, tas mums ir kalks. Kāpēc dažiem kalkiem tiek ļauts dzīvot, bet citiem ne?! Mēs nemitīgi sev uzliekam kaut kādas robežas, turklāt tās ir kādas īslaicīgas gaumes diktētas. Un vēl: ja aizguvums ir grieķiskas vai latīniskas cilmes, tas, protams, ir svešvārds. Ja tas nāk no kādām mūsdienu valodām, kas tas mums ir?! Tas ir, fui, barbarisms, vai ne?! Nedod Dievs to lietot. Regulāri ir grāmatas, kuras latviski nevar un nedrīkst tulkot tikai tāpēc, ka latviski mēs to nevaram uzrakstīt, jo mēs nedrīkstam rakstīt tā, kā mēs runājam. Es ļoti ceru, ka beidzot nāks kāda jaunā paaudze, kas rakstīs latviski, tajā īstajā latviešu valodā, kurā cilvēki runā, nevis tādā ideālajā, izdomātajā valodas mūmijā, kura guļ stikla zārciņā ļoti skaisti ar krauklīšiem apkārt. Es pati jau arī... pati sev esmu kā tāds krauklītis, jo tas iekšējais cenzors šo gadu laikā arī ir izstrādājies un reizēm neļauj rakstīt tā, kā varbūt vajadzētu – daudz brīvāk. Nemitīgi sev tiek uzlikti kādi ierobežojumi. Mēs latviski cenšamies rakstīt tā, kā būtu jāraksta. Nemitīgi grāmatu valodai tiek uzspiestas kaut kādas didaktiskās funkcijas – mācīt, kā būtu pareizi. To līdzsvaru atrast ir ļoti grūti. Kāpēc lielākā daļa latviski tulkoto krimiķu nav lasāma, piedodiet! – jo lielākā daļa varoņu runā kā latviešu valodas skolotājas pirmspensijas vecumā. To nevar lasīt! Tas falšums tik ļoti sit cauri katram teikumam.

Mais les signes de ce qui m'attendait réellement, je les ai tous négligés. Je travaille mon diplôme sur le surréalisme à la bibliothèque de Rouen, je sors, je traverse le square Verdrel, il fait doux, les cygnes du bassin ont reparu, et d'un seul coup j'ai conscience que je suis en train de vivre peut-être mes dernières semaines de fille seule, libre d'aller où je veux, de ne pas manger ce midi, de travailler dans ma chambre sans être dérangée. Je vais perdre définitivement la solitude. Peut-on s'isoler facilement dans un petit meublé, à deux. Et il voudra manger ses deux repas par jour. Toutes sortes d'images me traversent. Une vie pas drôle finalement. Mais je refoule, j'ai honte, ce sont des idées de fille unique, égocentrique, soucieuse de sa petite personne, mal élevée au fond. Un jour, il a du travail, il est fatigué, si on mangeait dans la chambre au lieu d'aller au restau. Six heures du soir cours Victor-Hugo, des femmes se précipitent aux Docks, en face du Montaigne, prennent ci et ça sans hésitation, comme si elles avaient dans la tête toute la programmation du repas de ce soir, de demain peut-être, pour quatre personnes ou plus aux goûts différents. Comment font-elles ? [...] Je n'y arriverai jamais. Je n'en veux pas de cette vie rythmée par les achats, la cuisine. Pourquoi n'est-il pas venu avec moi au supermarché. J'ai fini par acheter des quiches lorraines, du fromage, des poires. Il était en train d'écouter de la musique. Il a tout déballé avec un plaisir de gamin. Les poires étaient blettes au coeur, "tu t'es fait entuber". Je le hais. Je ne me marierai pas. Le lendemain, nous sommes retournés au restau universitaire, j'ai oublié. Toutes les craintes, les pressentiments, je les ai étouffés. Sublimés. D'accord, quand on vivra ensemble, je n'aurai plus autant de liberté, de loisirs, il y aura des courses, de la cuisine, du ménage, un peu. Et alors, tu renâcles petit cheval tu n'es pas courageuse, des tas de filles réussissent à tout "concilier", sourire aux lèvres, n'en font pas un drame comme toi. Au contraire, elles existent vraiment. Je me persuade qu'en me mariant je serai libérée de ce moi qui tourne en rond, se pose des questions, un moi inutile. Que j'atteindrai l'équilibre. L'homme, l'épaule solide, anti-métaphysique, dissipateur d'idées tourmentantes, qu'elle se marie donc ça la calmera, tes boutons même disparaîtront, je ris forcément, obscurément j'y crois. Mariage, "accomplissement", je marche. Quelquefois je songe qu'il est égoïste et qu'il ne s'intéresse guère à ce que je fais, moi je lis ses livres de sociologie, jamais il n'ouvre les miens, Breton ou Aragon. Alors la sagesse des femmes vient à mon secours : "Tous les hommes sont égoïstes." Mais aussi les principes moraux : "Accepter l'autre dans son altérité", tous les langages peuvent se rejoindre quand on veut.