Latviešu Quotes

Papriekot latviešu cilvēks nekad neatteiksies, bet iestājies citāds – ceļošanas laikmets. Latvietis ceļo, un ceļo ne pa jokam! Cilvēks, kas neceļo, varbūt ne tik daudz citiem, kā pats sev liekas tāds kā nepilnīgs, atpalicis. Ja gribi no šīs sajūtas atkratīties, ceļo! Citas izejas nav.

Krāsas ir krāšņas, tās aizrauj, bet izkliedē un pēc sevis atstāj tukšumu.

Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.

Bet latviešu žurnālisti patiešām bija apbrīnojami okšķeri! Uzost lietu, par ko slepenībā sarakstījās tikai divi cilvēki! Ar tādu sasniegumu varētu lepoties pat FIB vai Skotlendjards! Būtu latvieši pie darīšanas, neviens krievu spiegs neturētos ne Londonas, ne Vašingtonas ministrijās!

Hanna, kā ierasts, saullēktā izgāja pagalmā, pieķērās gandrīz neredzamam pavedienam, kas lidoja garām, un kopā ar zirnekļiem aizlaidās pa gaisu. Ja kāds būtu redzējis, kas notiek, viņš pamanītu baltu rēgu, kas slīd debesīs, gandrīz puscaurspīdīgu, prom no šejienes, prom, pavisam prom, bet nez vai šis kāds brīnītos. Hanna bija pazudusi jau tik sen, ka par viņu maz kurš atcerējās. Turklāt cilvēki šajā nomalē mēdza pazust. Nevienam iebildumu nebija. Tā te bija pieņemts.

Man nekad nav patikušas latviešu rakstības daudzās filoloģiskās palīgzīmes, kas samaitā burtu un lappuses grafisko izskatu, Tagad es šis ķekšus tieši ienīdu. Ja mūsu rakstības veidotājiem būtu vairāk estētiskās izjūtas, tie ķekšus būtu atvietojuši ar burtu dubultojumiem, kā tas darīts daudzās citās valodās. Tas ļoti atvieglotu latviešu rakstu iespiešanu.

Ikviens bēg, citādi nevar, manu Karali. Arī es bēgu, tikai laikam uz citu pusi.

Pasaulē ir divi ģeniāli izgudrojumi. Dievs izgudroja sievieti, lai vīrietim nebūtu garlaicīgi, un vīrietis izgudroja skaitļojamo mašīnu, lai zinātu, cik viņš dievam parādā.

Jo mūzikas radīšanas pamatā jābūt cilvēku saskarsmes vai atgrūšanās spēkam vai sāpēm. Vai arī visiem kopā. Jo savā dziļākajā būtībā mūzika ir sekss. Trubadūri zem logiem dziedāja, lai pievilinātu daiļavas ar savās vīrišķīgajās iekarotāju balsīs dziedātajām sirdi plosošajām serenādēm. Sievietēm ir radītas seksīgas balsis ne jau tādēļ, lai tajās lasītu pārtikas receptes vai deklamētu pantiņus par dzimtenes nodevību. Lai gan - kāda starpība, ko sieviete deklamē vai dzied, ja viņa spēj ar vienu skaņu, parādīšanās mirkli vai gaistošām smaržām modināt vīriešos iekāri! Mūzikas skurbulī cilvēki metas dejā un sadalās pa pāriem, lai pret rītu iegūtu viens otru. Vismaz viens no abiem to vēlas vienmēr un melo, ja saka pretējo. Pasaulē valda viens vienīgs sekss, apreibināšanās un rokenrols.

Anita Rožkalne: Vai, jūsuprāt, latviešu valoda ir bagāta valoda, vai ar to var izteikt visu, kas jums jāizsaka? Dace Meiere: Var. Protams, ka var, bet reizēm gadās ierobežojumi. Trakums ir tas, ka mēs latviešu valodā, sevišķi pēdējās desmitgadēs, nemitīgi nodarbojamies ar ārprātīgu paškastrēšanos vai kā to varētu nosaukt, ka mēs nemitīgi sev aizliedzam lietot tādus vai citus vārdus, kādas zudīgas politiskas vai vēl kādas gaumes dēļ, ka liela daļa leksikas tās izcelsmes dēļ tiek pasludināta par nelietojamu. Ir interesanti to vērot arī saskarsmē ar redaktoriem un korektoriem. Es jau tulkoju laikam gadus septiņpadsmit, un gaume mainās. Ir lietas, ko visas korektores mēģina labot, un tad pēc pieciem gadiem kaut kas mainās, un viņas labo atkal kaut ko citu, un tad vēl. Tad nāk nākamā direktīva no augšas, un viņas atkal skauž nākamos vārdus ārā. Tas ir tik jocīgi. Ja autors lieto sešus sinonīmus, tad kāpēc latviski es drīkstu lietot tikai divus, jo kādam liekas, ka tas ir dialektisms, un tas varbūt pēc izcelsmes ir nepareizs. Sevišķi, piemēram, cīņa ar ģermānismiem. Tas reizēm ir tik komiski. Piedodiet, manas "bikses" ir ģermānisms. Es saku: "jā", un to reāli plaši sāka lietot latviešu valodā tikai XIX gs. vidū. Stenders rakstīja, ka mamzeles, kuras grib iztaisīties par tādām kā no Rīgas, tās saka: "jā, jā". Pirms tam latviešu valodā tāda vārda nebija, tas ieviesās tikai caur reliģiskajiem tekstiem. Es saku: "un, un, un". Tas ir ļoti jauns ģermānisms. Valodas ainā tas taču ir tik jauns! Es saku "nieres" vai es saku "īkstis"?! Nē! Ja mēs tā ņemam, tad lielākā daļa – kas nav ģermānisms, tas mums ir kalks. Kāpēc dažiem kalkiem tiek ļauts dzīvot, bet citiem ne?! Mēs nemitīgi sev uzliekam kaut kādas robežas, turklāt tās ir kādas īslaicīgas gaumes diktētas. Un vēl: ja aizguvums ir grieķiskas vai latīniskas cilmes, tas, protams, ir svešvārds. Ja tas nāk no kādām mūsdienu valodām, kas tas mums ir?! Tas ir, fui, barbarisms, vai ne?! Nedod Dievs to lietot. Regulāri ir grāmatas, kuras latviski nevar un nedrīkst tulkot tikai tāpēc, ka latviski mēs to nevaram uzrakstīt, jo mēs nedrīkstam rakstīt tā, kā mēs runājam. Es ļoti ceru, ka beidzot nāks kāda jaunā paaudze, kas rakstīs latviski, tajā īstajā latviešu valodā, kurā cilvēki runā, nevis tādā ideālajā, izdomātajā valodas mūmijā, kura guļ stikla zārciņā ļoti skaisti ar krauklīšiem apkārt. Es pati jau arī... pati sev esmu kā tāds krauklītis, jo tas iekšējais cenzors šo gadu laikā arī ir izstrādājies un reizēm neļauj rakstīt tā, kā varbūt vajadzētu – daudz brīvāk. Nemitīgi sev tiek uzlikti kādi ierobežojumi. Mēs latviski cenšamies rakstīt tā, kā būtu jāraksta. Nemitīgi grāmatu valodai tiek uzspiestas kaut kādas didaktiskās funkcijas – mācīt, kā būtu pareizi. To līdzsvaru atrast ir ļoti grūti. Kāpēc lielākā daļa latviski tulkoto krimiķu nav lasāma, piedodiet! – jo lielākā daļa varoņu runā kā latviešu valodas skolotājas pirmspensijas vecumā. To nevar lasīt! Tas falšums tik ļoti sit cauri katram teikumam.

Vienmēr kā pacelta Zvēra ķetna blakus ir drauds, ka nāve iesprauksies starp diviem un atņems to otro.

Katrreiz, kad ir pārāk daudz skaistuma, tam klāt ir arī bailes no nāves, kas to visu var atņemt.

Es esmu latviešu filosofs un izcils domātajs

Nāve un nelaime tuvina mūs, nelaimē dvēsele zvaigžņota kļūs, teica Fricis Bārda. Kādā savā rakstā viņš cilvēkus sadala divās grupās: kalnavota dvēseles un pīļu dīķa dvēseles. Izteiciens par nelaimes vienotāju spēku zīmējas gan tikai uz kalnavota dvēselēm, bet nekādā gadījumā uz caurmēra cilvēkiem. Cilvēces vēsturē grūti būtu atrast tautu, kas tik daudz cietusi kā latvieši, bet vai mēs par sevi drīkstētu teikt, ka kopības izjūta mūsos stiprāka nekā citās tautās? Ap visu latviešu tautu apvīta sāpju josta, bet tā mūsu garu nav sakausējusi vienkopus.

Tu dzirdēji mani, Tu saprati mani. Tu ienāci manas dvēseles dubļos basām kājām kā pļavā- Un dubļi iesāka ziedēt

mēs rudenī svinējām svētkus kur asaras mijās ar dejām kur skūpsti kā atslēgas vēra durvis beidzamām bezizejām

Ir daudz veidu, kādos izmērīt vērtību, un tavējā ir zila. Biezs ichors. Kas plūst lejup pa ieleju, nāk no debesīm - visas ūdens nokrāsas. Un tikai viena tevi noturēs pie dzīvības

Un es lepojos ar to, ka mana mamma ar mani lepojas.

Otrkārt, tas nozīmēja latviešu valodas trūkumu un to labo sajūtu, kad tev ir blakus kāds, kas izprot tavas latvieša īpatnības, piemēram, mūžīgo kautrēšanos, piekāpšanos, klusēšanu, nereti vienpatību un mīlestību pret kartupeļiem.

Galu galā pasaulē valda taisnība: šodien tu, bet rītdien – atkal tu.

Zemeslode ir milzīgs kamols, kas lido Bezgalībā. Kopā sasaistītu likteņu kamols. Viena kopīga likteņa josta, kurā katrs no mums ieausts kā smalks raksts.

Mēs esam kā rasējamie papīri. Tikai vienreiz, tikai vienreiz mīlestības zīmējumā svītru var ievilkt viegli un tīri. Katrs dzēsums jau atstāj pēdas, uz kasītas vietas uzvilkt jaunu līniju ir grūti, agrākie iespiedumi ēdas cauri.

Rakstnieks vienmēr raksta par sevi. Vienalga, kas arī nebūtu varonis.

Tauki cilvēkam tas pats, kas rūsa dzelzij, reiz palaista vaļā, šī kaite vairs nav valdāma

Laiks visu briesmīgi ātri nodzēš, dzīve ir kā tāda skolas tāfele. Vēl nekas nav pierakstīts, vēl nekas nav iegaumēts, bet viss jau nodzēsts.

Nakts arī ir diena, tikai tumšāka.