Ko Un Quotes

Body and soul, let's all go / transformed into arrows! / Piercing the air / body and soul, let's go / with no turning back.

Kāda man dīvaina gaume- mīlu es tikai trīs. Tevi, kas bija un nāca, tevi, kas blakus nu stāv, tevi ,ko sirds un prāts meklē un kuras nav.

Latvija ir kā šampanieša pudele, kura ilgi – ko domājat? – septiņi simti gadu – gulējusi tumšā pagrabā un kuru piepeši attaisījis neuzmanīgais Laiks. Daudz ir izgājis griestos un daudz uz grīdas, bet traukā vēl pietiek, lai mēs noreibtu, jo vīns ir vecs un labs.Kārlis Skalbe

HOUSE Grow high. The devil can't find you. Grow deep. Buddha can't find you. Build a house and live there. Gourd creepers will climb over it, their flowers dazzling at midnight.

In the old days a poet once said" In the old days a poet once said our nation is destroyed yet the mountains and rivers survive Today's poet says the mountains and rivers are destroyed yet our nation survives Tomorrow's poet will say the mountains and rivers are destroyed our nation is destroyed and Alas! you and I are completely destroyed

Atceros tēva teikto - kaut kur un kaut kad klusībā piedzimst tas dzīvnieks, ko ēdīs tavās bērēs...

Es rīkojos kā man ir vislabāk. Un vislabāk ir būt vienkāršam. Pavisam, pavisam vienkāršam. Un, kad vajag ko īpašu, tam jābūt pavisam, pavisam īpašam.

Ko lai dara - šīs pasaules dzīve ir vienīgi rūgts pārbaudījums, un cilvēks radīts nepatikšanām kā ugunskura dzirksteles - lidojumam.

Ļoti ilgi es nezināju, ko īsti iesākt ar savu jaunību. Man gribējās to kaut kur likt. Un ilgu laiku es liku to mierā.

Dari ar mani, ko gribi. Bet dari. Tūkstoš sejas man saplūst par vienu- par vienu laimīgo tavu, par tādu, kādu es gribu un varu to padarīt. Nē, nevis gribu. Vai tad debesīs iesniedzies tornis ko grib ? Viņš ir, un viņš citādi nevar. Dari ar mani, ko gribi. Nē, esi. Esi tāds, kāds tu citādi nevari.

Es tevi gribu Cik labi, ar tevi var neizlikties, Es tikai ar tevi gribu tikties, Es gribu, lai tikai tu manī skaties, - Kad tu manī skaties, es esmu patiess. Kad tu manī skaties, es esmu patiess, Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām. Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām. Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs, Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs. Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs, Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks, Pat sviedriem un asinīm saindēta Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta. Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta. Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā. Kā laiku un telpu, un bezgalību Es tevi gribu.

A: Tsk! Ano ba naman 'tong araw na 'to? Ang ineeeht! Hwooh! B: Natural! Ano gusto mo? Malamig s'ya? E 'di dedbol na tayo n'un! Hwaha! A: Tangek! All I'm saying is... tsk! 'Wag na tayo dito sa labas... Kanina pa tayo nasa araw eh! D'un na -- B: Huwow! And all this time akala ko nasa earth tayo!! Hwow! Teka lang! Huwow!

I stood facing the horizon over the East Sea. What had become of the seventeen hundred koan-riddles? The sound of waves the sound of waves. Playing with you I threw them away.

ja tikai pietiktu laika, ja mēs būtu mūžīgi, ikviens no mums - tad katrs izdarītu pilnīgi visu, arī to, ko nedarītu nekad. Un varbūt tāpēc mums dots tik maz laika dzīvot.

Kad bērns nonāk zooloģiskajā dārzā, es domāju bērns, kurš ir kaut ko lasījis un daudz domājis, kad šis bērns ierauga ziloni, viņš neko nesaka, taču nodomā - nav nemaz tik liels. To bērns nodomā pavisam klusi, jo negrib ļaut fantāzijai noskaust dzīvi. Tomēr zilonis ir mazs. Tikai vēlāk, kad fantāzija sāk piemirsties un mēs vērīgāk paskatāmies uz to ziloni, kurš klusi tusnī un kaisa sev uz galvas salmus, kad mēs pēkšņi esam šī ziloņa priekšā, mēs attopamies - cik viņš ir milzīgs!

Tas, ko nevar dabūt, cilvēkam vienmēr liekas labāks par to, kas viņam ir. Te pastāv cilvēka dzīves romantika un idiotisms.

Kad divi cilvēki mīl viens otru, kad viņi ir laimīgi un jautri un viens vai abi rada kaut ko īsti labu, viņi pievelk cilvēkus, tieši tāpat kā spoža bāka naktī pievelk gājputnus.

Un tomēr jūs pārņem dīvaina tukšuma sajūta — lai ko jūs darītu, nekam nav nozīmes. Tieši tas noteikti ir divdesmitā gadsimta "morālā bankrota" cēlonis.

Un Sergejs Ivanovičs nostādīja viņu dilemmas priekšā: vai nu tu esi tik neattīstīts, ka nespēj saskatīt visu to, ko tu varētu darīt, vai arī negribi ziedot savu mieru, godkāri un nezin ko vēl, lai to paveiktu.

Kad ārzemniekiem reizēm cenšos izstāstīt, ko nozīmē būt latvietim, tad parasti saku tā: latvieši dzīvo nevis ciematos, bet mežos, atsevišķi cits no cita. Latvietis jūtas brīnišķīgi tikai tad, ja pa logu nevar redzēt nevienu citu latvieti. Tā tas ir. Varu apliecināt. Protams, tam ir blakusefekts – tautas, kas vēsturiski nav dzīvojušas ciematos, izjūt zināmas grūtības pieņemt kolektīvus lēmumus. Katrs pats sev saimnieks un karalis. Vārdu sakot, tipiska režisora mentalitāte.

Ir taisnība (lai arī kāds tam būtu iemesls, vai nu mūsu tikumu izviršana, vai sevišķa nelabvēlība, ar kādu uz mūsu gadsimtu raugās debesis), ka šodien ir palicis pavisam maz vai nav nemaz tādu sieviešu, kas īstajā brīdī prastu kaut ko pateikt vai spētu saprast, kā nākas, ja viņām ko saka, un tas ir liels kauns mums visām.

Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā arī nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju. Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārīgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekām pilnīgi uzziedējis. Ir vārdi, kas satur indi, un drausmi ir, ka izrunāto vārdu nevar paņemt atpakaļ. Kā indīga bulta tas reizēm aizķeras dvēselē un aizdzen to bojā. Bet ir arī vārdi, kuros apslēpts burvju spēks. No viena maza vārda nonīkusi dvēsele var atspirgt, atjaunoties, – sākt ziedēt visiem pavasara ziediem reizē. Tu pacietīgi izturi arī tās drauga īpašības, kas, ja ir citiem, tevi pilda ar īgnumu. Draugs ir nevis labu īpašību katalogs, bet dzīvs cilvēks, kura negatīvās īpašības tu tikpat labi pazīsti kā pozitīvās, nesaslejoties pret tām. Ja draugs no tevis aiziet tādēļ, ka tu žāvājoties muti neaizklāj ar roku, tad neskumsti par to. Kā ir malu mednieki, tā ir malu draugi, kas tver tikai tavas būtības ārējās malas. Ar tiem jauki pakavēties vienu otru stundu, bet dvēseli viņi nebagātina, ziemas vidū nespēj ienest pavasari, pusnaktī neaizdedzina gaismu.

A Drunkard I've never been an individual entity. Sixty trillion cells! I'm a living collectivity. I'm staggering zigzag along, sixty trillion cells, all drunk.

Eds atbildot kaut ko noņurd un piedāvā Bovenam apsēsties, negaidīti pieminēdams fragmentu no "Voldenas", kad ar žestu norāda uz vienīgo krēslu istabā. Toro teica, ka viņa mājā esot trīs krēsli, Eds ieminas. Viens vientulībai, otrs draudzībai un trešais sabiedrībai. Man ir tikai viens krēsls vientulībai. Ja vēl piemer klāt gultu, varbūt sanāk divi draudzībai.

Viss, ko cilvēks pārdzīvojis, kļūst par dēku. Pretīga padarīšana! Un, jo briesmīgāks kaut kas bijis, jo dēkaināks tas kļūst atmiņās.

Par katru dzīvi ir divi stāsti: tas, ko tu izdzīvo, un tas, ko stāsta citi.

Ar tevi nekas nedrīkst notikt Nē, ko es runāju Ar tevi jānotiek visam Un tam jābūt brīnišķīgi

ko tad tu gaidīji? tu jautā. tā nosodoši un pamācoši. ko tad tu gaidīji? tu jautā. tā mazliet uzjautrināti. un man nav drosmes. pateikt. ka tevi. (ka tevi velns parāvis)

Jūtos kā putnu biedēklis: ar kaut ko piebāzta, sadiegta un sašūta.

Mon regard croisa celui de Tsune-ko et nous échangeâmes un petit sourire triste.

Cilvēks var būt atbildīgs vienīgi par to, ko pats nodarījis. Un arī tikai tad, ja tas nav darīts pēc pavēles.

Kad es ko gribu un nevaru dabūt, es kļūstu pārgalvīgs.

Chinnan chirukkiLiyE kaNNammA selvak-kaLanjiyamE Ennaik-kali theerthey ulagil Etram puriya vandAi PiLLaik-kaniyamudE kaNNammA pEsum por-chittiramE ALLi aNaittiDavE en munnE Adi varum tEnE Odi varugaiyilE kaNNammA uLLam kuLirudaDi Adi-tiridhal kaNDAl unnaip-pOi Avi tazhuvudaDI Ucchi tanai mughandAl garuvam Ongi vaLarudaDi Mecchi unnai oorar pugazhndAl mEni shilirkkudaDI Kannattil muttamittal uLLam thAn kaL veri koLLudaDi Unnait-tazhuvidilO kaNnammA unnatham,AgudaDI Un kaNNil neer vazhindAl ennenjil udiram koTTudaDi En kaNNin pAvaiyanrO kaNNammA ennuyir ninradanrO?

bailēs un histērijā pūlis sekoja jebkuram sauklim, vienalga, no kuras puses tas nāktu, ja vien pūlim pašam nav jādomā un jāuzņemas atbildība, aizstāvot kaut ko, kas viņu biedē, bet no kā viņš nevar izvairīties.

Tieši caur sāpēm, caur to, ka izdzīvojam šīs sāpes, sajūtam, ka esam dzīvi. Dzīves kvalitāti nenosaka sasniegumi, skaitļi, rangs, bet gan atziņa, ko iegūsti, kad apzinies kādas darbības plūsmu un spēj to izjust.

.. varbūt visa šī nodarbe patiešām līdzinās ūdens liešanai vecā katlā ar cauru dibenu, tomēr paliek viens nemainīgs fakts - esmu centies. Vai tas bijis noderīgs vai izskatījies labi, beigu beigās, mums svarīgākais lielākoties patiešām ir acīm nesaredzamais (bet dvēseles sajustais) kaut kas. Un itin bieži, lai iegūtu kaut ko vērtīgu, jārīkojas nelietderīgi. Un, pat ja ir jādara kaut kas veltīgs, beigu beigās tas izrādās bijis citāds.

Ja viņa gribētu, lai piepildās kāda maza vēlēšanās, tā būtu- Nezināt. Nezināt, ko katra diena viņai sniegs. Nezināt, kur viņa būs rīt, nākamajā mēnesī vai gadā. Pēc desmit gadiem. Nezināt, kā viņas ceļš pagriezīsies un kas gaida aiz līkuma.

Viņudien skatos - govs norāvusies un iebridusi bietēs. Es saku: "Vaidav, izlīdziet!" Un ko jūs domājat! Aizskrēja. Vienreiz iekoda kājā un tūdaļ atpakaļ. Ausis nolaidis, aste kājstarpē. Viņš jutās neērti. Es arī. Govs tāpat. Visiem trim kauns.

Cette nuit-là nous nous précipitâmes dans la mer à Kamakura. Tsune-ko dénoua sa ceinture, la plia et la posa sur un rocher. J'enlevai mon manteau, le plaçai à côté et nous nous jetâmes ensemble dans la mer. Tsune-ko mourut. Moi seul fut sauvé.

The Lotus Sutra The Lotus Sutra. Ultimate reality. So far you've been bashing me badly. Now I'll cudgel you, bastard. Oh! Ouch! You're made for bashing. Oh! Ouch! Oh! Ouch! The Lotus Sutra dashed away Fields open wide, once the farmers have gone.

Jo mūzikas radīšanas pamatā jābūt cilvēku saskarsmes vai atgrūšanās spēkam vai sāpēm. Vai arī visiem kopā. Jo savā dziļākajā būtībā mūzika ir sekss. Trubadūri zem logiem dziedāja, lai pievilinātu daiļavas ar savās vīrišķīgajās iekarotāju balsīs dziedātajām sirdi plosošajām serenādēm. Sievietēm ir radītas seksīgas balsis ne jau tādēļ, lai tajās lasītu pārtikas receptes vai deklamētu pantiņus par dzimtenes nodevību. Lai gan - kāda starpība, ko sieviete deklamē vai dzied, ja viņa spēj ar vienu skaņu, parādīšanās mirkli vai gaistošām smaržām modināt vīriešos iekāri! Mūzikas skurbulī cilvēki metas dejā un sadalās pa pāriem, lai pret rītu iegūtu viens otru. Vismaz viens no abiem to vēlas vienmēr un melo, ja saka pretējo. Pasaulē valda viens vienīgs sekss, apreibināšanās un rokenrols.

sirds par kaut ko ļoti, ļoti sāpēja, ko atmostoties nevarēju atcerēties. Prātoju un nomocījos, lai atsauktu atmiņā, kas tas varēja būt, taču visdīvainākais bija tas, ka manas dzīves pēdējie septiņi gadi no atmiņas bija zuduši. Man pat neienāca prātā, ka tie vispār bijuši.

Planētas griežas? Lai viņas griežas. Visums izplešas? Ko, piedodiet? - ak tad saraujas jau atkal? Nu lai tad saraujas vesels, sen bija laiks sarauties. Ierauties, izbeigties. Miers un nekas. Da nu viņu, visumu. Man viņu nevajag. Ja visumam vajag mani - lūdzu, te es esmu.

Kad negaiss pārgāja, es lēnām sataustīju durvis. Viss pagalms bija pilns baltiem krusas graudiem. Un visa mūsu labība, cik nu viņas bija, sasita zemē... - Dieva sods, - teica Kārļa tēvs, iznācis un noņēmis cepuri. Es pacēlu dažas vārpas. Es zināju, ka Dievs mani pārbauda. Viņš gribēja zināt, cik man ir spēka tai dzīvei, ko es labprātīgi jaunības neprātā biju uzņēmusies. Viņš gribēja man dot visas bēdas, lai es redzētu, kā jādzīvo cilvēkam, kas iet pret savu sirdi. Un man tas bija viss jāiztur. Savu dzīvi es biju izvēlējusies pati. Man nebija neviena, kam pārmest, neviena, ko sodīt, kā tikai es pati.

Nav jau tā, ka visvērtīgākais ir lielais, visvarenais prieks. Iegūt kaut ko lielu - nozīmē: veidot lielo, saliekot kopā sīko; varbūt esmu atradusi laimes noslēpumu atslēgu, un tas ir - dzīvot tagadnē. Nevis mūžīgi skumt par pagājušo jeb cerēt uz nākotni, bet pēc iespējas pilnīgi izmantot pašreizējo brīdi.

Un gaismas bruņinieks klusībā pārliek: "Kāpēc es tik daudz runāju.? Bieži vien es taču nespēju piepildīt to, ko pats sludinu." Bet sirds atbild: "Citiem izklāstot savus uzskatus, tu esi spiests dzīvot saskaņā ar tiem." Un, ticēdams, ka viņš ir tas, par ko runā, gaismas bruņinieks ar laiku pārvēršas par to, ko sacījis.

Neviens cilvēks otrā vairs neklausās, bet man vajag ar kādu parunāties. Es nevaru runāt ar sienām, jo tās kliedz uz mani. Es nevaru runāt ar sievu, jo tā klausās vienīgi sienās. Es gribu, lai kāds mani uz­klausītu. Un, ja es runātu labi ilgi, varbūt pateiktu kaut ko jēdzīgu. Un vēl es gribu, lai jūs man iemācāt saprast to, ko es lasu.

Jābrīnās, ko tik visu cilvēks nenorij! Laikam gan minū­tes desmit es lasīju avīzi, ar redzes starpniecību ielaizdams sevī kāda bezatbildīga cilvēka domas — tāda, kurš apviļā un apsiekalo citu teikto, lai tad nesagremotu atkal izspļautu. Un kaut ko tādu es apēdu — slejas garumā. (No vācu valodas tulkojuši Ģirts Bļodnieks un Alīda Bļodniece.)

Vajag izvēlēties grūtāko ceļu? Tās ir muļķības, ko sludina tie, kas nekādu ceļu nav izvēlējušies, kas ceļu nogājuši pa citu mugurām. [..] Es domāju, ka nevar runāt ne par vieglāko, ne par grūtāko ceļu. Jāizvēlas vienīgais ceļš. Tāds ir jāatrod, un vienīgi ejamais ceļš tad reizē ir pats grūtākais un pats vieglākais. Te nevar būt cita risinājuma.

Mēs- vienkāršie dabas bērni... kurus tik ļoti cenšas samaitāt reliģija, visdažādākās morāles dogmas un dažu nepilnvērtības nomāktu cilvēku sludinātās un pat ar likumu nostiprinātās sabiedriskās uzvedīas normas... Visu pie velna.! Esmu īslaicīgi dzīva un brīva un kas man var aizliegt.? Diemžēl var. Un tā ir mūsu nelaime. Vienmēr kāds kaut ko aizliegs.

Dzīve ir kā skolas klase, kuras uzraugs ir Apnikums, tas visu laiku lūr, ko tu dari, par katru cenu vajag imitēt aizņemtību, izlikties, ka dari kaut ko aizraujošu, citādi viņš pienāk klāt un izēd tev smadzenes. Diena, kurā būtu tikai divdesmit četras stundas, nebūtu izturama. Dienai ir jābūt ilgai, teju neizturamai baudai, nepārtrauktam dzimumaktam, gribi vai negribi.

Tas, kas jums vajadzīgs, nav grāmatās vien! Meklējiet to arī daudz kur citur — vecās gramofona platēs, vecās filmās un vecos draugos, meklējiet dabā un paši sevī. Grāmatas ir tikai viena no tvertnēm, kur glabājam to, ko baidāmies aizmirst. Grāmatām pašām nav maģiska spēka. Šis spēks ir tam, kas grāmatās pateikts, tam, kas Visuma gabaliņus mūsu priekšā sadiedz vienotā veselā.

Bukstiņš paskatījās vēlreiz, viņa skatienā nepārprotami lasāms tas, ko mute nejaudāja: nu, ko es teicu? Tad saņēmies pagrieza vēderpusi pret ugunskuru, tagad viņa mugura skaidri rādīja: ko tur, kad jau ēd, lai ēd! Bet ja jau skorderis tā, tad zēni taču nevarēja izrādīt bailes un kā nelgas skatīties tukšā tumsā. Sagula un saritinājās atkal, tikai vēl ciešāk piespiedās viens otram.

Gadsimti saplūda vienā gaistošā mirklī. Pagātne paklupa, pārsteigta negaidot. Nomaucās kā veca čūskas āda. Pagātnes zīmes, rētas, veco karu ievainojumi un atkāpšanās dienas- viss pazuda. Palika tikai aura. taustāma vizma, ko varēja redzēt tikpat vienkārši kā ūdeni upē vai sauli debesīs. Sajust kā svelmi karstā dienā vai zivs pieķeršanos pie āķa. Tā bija tik saredzama, ka neviens to nepamanīja.

Vai tas ir zaudēts, ko tu reiz esi izjutis un glabā savā apziņā? Vai tad pilsēta vairs neatrodas te, ja jūs to atstājat? Vai tā nedzīvotu jūsos, ja arī tiktu sagrauta? Un kurš gan zina, kas ir miršana? Vai tikai gaismas stars lēni nepārslīd pār mūsu mainīgajām sejām? Un vai mums jau nav bijusi kāda seja, pirms piedzimām, tā seja no visām pārējām, kurai jāpaliek pēc citu — pārejošo sabrukšanas pīšļos?

Televīzija, draugs Daniel, ir antikrists, un es jums saku, ka pietiks ar trim vai četrām paaudzēm, lai cilvēki paši neprastu pat nopirsties, un cilvēciskā būtne agriezīsies alā, viduslaiku tumsonībā, un tajā muļķības stāvoklī, ko kailgliemezis pārvarēja jau pleistocēna laikmetā. Šī pasaule neies bojā no autombumbas, kā raksta laikrakstos, tā nomirs no smiekliem, no banalitātes, visu pārvēršot par joku, un turklāt sliktu joku.

Lūdzu, tāds viņš – Nams – ir. Visā savā godībā. Sēdi un blenz sienā vai griestos. Klausīdamies mūziku vai neklausīdamies. Beidzies vai nost no garlaicības un vienā laidā pīpē, lai vismaz kaut ko darītu. Bet apkārt tikmēr klīst arvien zvīņaināki barveži, Nams tev iededzina vai neiededzina savu zīmi, un tas viss beigu beigās var izrādīties pasaciņas, ko sadzejo Šakālis, kuram, vai traks, kā patīk visus biedēt ar briesmu stāstiem.

Ja runa ir par varu, sievietes nav tik godkārīgas kā vīrieši. Viņām nav nepieciešama redzama vara. Pilnīgi pietiek ar tādu, kas sniedz visu, ko viņas vēlas. Drošību. Ēdienu. Baudu. Atriebību. Mieru. Sieviete ir tā racionālā, plānojošā valdniece, kas nedomā tikai par kauju vai uzvaras svinībām. Tā kā spēja saredzēt sava upura vājās vietas viņai ir iedzimta, viņa instinktīvi zina, kad un kur jāizdara trieciens. Un kad labāk jāpaliek malā.

Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!

BEBOP / MODERN JAZZ: RECOMMENDED LISTENING Dizzy Gillespie, “Hot House,” May 11, 1945 Dizzy Gillespie, “Salt Peanuts,” May 11, 1945 Thelonious Monk, “Epistrophy,” July 2, 1948 Thelonious Monk, “’Round Midnight,” November 21, 1947 Charlie Parker, “Donna Lee,” May 8, 1947 Charlie Parker, “Ko-Ko,” November 26, 1945 Charlie Parker, “Night in Tunisia,” March 28, 1946 Bud Powell, “Cherokee,” February 23, 1949 Bud Powell, “Un Poco Loco,” May 1, 1951

Gāju kā agrāk pie miera un klusuma gleznām, pie Sisleja un Pisaro, un Renuāra, stundām ilgi sēdēju muzejā – taču tagad iedarbība bija pretēja. Gleznas vairs nenomierināja, tās sauca, aicināja, uzurdīja atmiņas – par zemi, ko vēl nav pārvērtusi tuksnesī brūnā spitālība, par vakariem mazās ieliņās, kur žogu mūriem pāri noliecas ceriņi, par vecās pilsētas zeltainajiem mijkrēšļiem, par zaļajiem baznīcu torņiem, kam apkārt lidinās bezdelīgas, un – par manu sievu.

Cilvēciskā būtne ir dīvaina. Tā pacieš vienīgi to, ko tai izdodas apspiest, tai skaitā sev līdzīgos. Cilvēkam visu vajag sakārtotu, noteiktu, sadalītu, racionalizētu. Patiesību sakot, viņš nespēj sevi savaldīt. Atstāts savā vaļā, cilvēks iekrīt visļaunākajās pārmērībās. Aiz tā slēpjas krietna deva lepnuma. Cilvēks domā, ka ir pasaules centrs, bet pasaule ir tik liela, cilvēks tik mazs, un tie ļoti labi iztiek viens bez otra. Šis konstatējums ir sāpīgs, tādēļ cilvēks cenšas viltus ceļā to iznīcināt, pakļaujot visu, kas ir ap viņu.

A flowing river knows everything, knows the future of everything, while a little boat knows nothing at all. I am a little boat, just floating down the omniscient river. Little boat! Tossing all it knows into the river. My little boat just floats down with the river.

Viņš sēž klusi un brīnās, sēž gluži kā pie mūžības vārtiem. Virs viņa lēnām ieplešas dzīle, cita pēc citas iemirdzas zvaigznes. Kāda gan sūtība ir zvaigznēm? Ir īstais brīdis, Mēness paceļas no jūras un izelpo pasaules telpā sudraba dūmus, tāpēc Markuss prāto arī par to. Kādam nolūkam kalpo Mēness? Tas izskatās vareni, jā gan, bet ko Mēnesim patiesībā nolikts darīt, ja neskaita to, ka tas izrotā debesis? Markuss domā par dzīvi un domā par nāvi, taču visvairāk par cilvēku pašu. Kāpēc īsti pastāv cilvēks, un kas tam jādara še, uz zemes? Tas ienāk pa vienām durvīm un iziet pa citām – kāpēc, uz kurieni?

Radošs darbs nav veicams kaut kādā brīdī un pēc pavēles. Daiļnieks var strādāt tikai tad, kad jūtas aicināts! Ja vēlaties uzrakstīt kaut ko lielāku, tad jums jāiemācās iedvesmi organizēt – izsaukt pēc pavēles!… Vispirms mēģiniet ieturēt noteiktas darba stundas! Nekas tā nepalīdz kā regularitāte. Sēstieties pie galda arī tad, ja jums nepavisam negribas rakstīt! …Mēģiniet virzīt domas uz aprakstāmo tematu un piezīmējiet visu, kas šinī sakarā jums nāk prātā, lai arī sakarība liktos gluži absurda. Pēc pusstundas, ja vien jūs neesat patoloģiski izklaidīgs vai šizofrēns, jūs būsit atjaunojis kontaktu ar savu tematu un gluži nemanot iesāksit strādāt produktīvi.

Es zinu, ko nozīmē veltīt sevi visu cilvēkam, kuru mīlu vairāk par visu pasaulē. Es uzskatu sevi par ārkārtīgi laimīgu — šī laime nav izsakāma vārdos, jo mēs dzīvojam viens otram. Neviena sieviete nekad nav bijusi tuvāka savam dzīvesbiedram kā es. Man nekad neapnīk mana Edvarda klātiene, tāpat kā viņam neapnīk mana klātiene. Mēs esam laimīgi apziņā, ka sirdis, kas pukst mūsu krūtīs, pukst tikai viena otrai; tāpēc mēs esam nešķirami. Būt kopā mums nozīmē justies tik brīviem kā vientulībā, tik priecīgiem kā sabiedrībā. Mēs sarunājamies visu dienu, jo mūsu sarunas patiesībā ir skaļas domas. Es uzticos viņam pilnīgi, un viņš tāpat uzticas man; mūsu raksturi lieliski saderas, tāpēc mūsu starpā valda pilnīga saskaņa.

Es neprotu ne pareizu klavierspēli, ne dzīves spēli, nekad, nekad neesmu to pratis, vienmēr esmu bijis pārāk steidzīgs, vienmēr pārāk nepacietīgs, vienmēr noticis kaut kas neparedzēts, vienmēr spēle pārtrūkusi... Bet kurš gan prot pareizi spēlēt, un, ja arī prot, tad ko tas viņam līdz? Vai lielā tumsa tāpēc ir mazāk tumša, vai neatbildami jautājumi tāpēc kļuvuši mazāk bezcerīgi, vai izmisums par mūžīgo nepietiekamību tāpēc ir mazāk sāpīgs, un vai dzīvi tāpēc ir iespējams izskaidrot un saņemt grožos un jāt kā rāmu zirgu, vai arī tā vienmēr ir kā varena bura, kas vētrā mūs nes, bet, kad mēs to gribam satvert, ielingo mūs ūdenī? Reizēm manā priekšā paveras bedre, kas šķiet sniedzamies pat līdz zemes centram. Kas to aizpilda? Ilgas? Izmisums? Laime? Un kāda? Nogurums? Rezignācija? Nāve? Kādēļ es dzīvoju? Jā, kādēļ es dzīvoju?

Es nezinu, kas ir māksla. Mākslas spodrā zvaigzne ir tik ļoti iejukusi pārējā, ka sasodīti viegli pārskatīties. Mākslai nav ne robežu, nedz arī kādu noteiktu pazīmju. Bieži vien māksla sākas tikai tur, kur tiek pārkāpts kāds no tās “mūžīgajiem” likumiem. Pie mākslas reizēm nonāk, laužoties cauri pavisam nelabiem brikšņiem, un noiet tai garām pa vistaisnāko un platāko ceļu. Māksla ir ļoti netaisna. Viscildenākā dvēsele var ielikt savā mūža darbā šķīstāko sajūsmas un karstākās sirds asinis, derīgākās atziņas un krietnākās pamācības un radīt tikai negaumīgas un nederīgas blēņas. Bet nelietīgs šķelmis vai pusjucis nelga sagrūž kaut ko ākstīdamies vai pat zaimodams, un raugi – tur tā pēkšņi iezibas, mūžīgā nodevīgā māksla! Māksla ir untumaina. Reizēm tā ilgi nedodas pazīstama; nabaga mākslinieks nomirst, vīlies savos laikabiedros un arī pats sevī, un tad – piepeši viņa izputinātos darbus meklē kā lielākos dārgumus.

Anita Rožkalne: Vai, jūsuprāt, latviešu valoda ir bagāta valoda, vai ar to var izteikt visu, kas jums jāizsaka? Dace Meiere: Var. Protams, ka var, bet reizēm gadās ierobežojumi. Trakums ir tas, ka mēs latviešu valodā, sevišķi pēdējās desmitgadēs, nemitīgi nodarbojamies ar ārprātīgu paškastrēšanos vai kā to varētu nosaukt, ka mēs nemitīgi sev aizliedzam lietot tādus vai citus vārdus, kādas zudīgas politiskas vai vēl kādas gaumes dēļ, ka liela daļa leksikas tās izcelsmes dēļ tiek pasludināta par nelietojamu. Ir interesanti to vērot arī saskarsmē ar redaktoriem un korektoriem. Es jau tulkoju laikam gadus septiņpadsmit, un gaume mainās. Ir lietas, ko visas korektores mēģina labot, un tad pēc pieciem gadiem kaut kas mainās, un viņas labo atkal kaut ko citu, un tad vēl. Tad nāk nākamā direktīva no augšas, un viņas atkal skauž nākamos vārdus ārā. Tas ir tik jocīgi. Ja autors lieto sešus sinonīmus, tad kāpēc latviski es drīkstu lietot tikai divus, jo kādam liekas, ka tas ir dialektisms, un tas varbūt pēc izcelsmes ir nepareizs. Sevišķi, piemēram, cīņa ar ģermānismiem. Tas reizēm ir tik komiski. Piedodiet, manas "bikses" ir ģermānisms. Es saku: "jā", un to reāli plaši sāka lietot latviešu valodā tikai XIX gs. vidū. Stenders rakstīja, ka mamzeles, kuras grib iztaisīties par tādām kā no Rīgas, tās saka: "jā, jā". Pirms tam latviešu valodā tāda vārda nebija, tas ieviesās tikai caur reliģiskajiem tekstiem. Es saku: "un, un, un". Tas ir ļoti jauns ģermānisms. Valodas ainā tas taču ir tik jauns! Es saku "nieres" vai es saku "īkstis"?! Nē! Ja mēs tā ņemam, tad lielākā daļa – kas nav ģermānisms, tas mums ir kalks. Kāpēc dažiem kalkiem tiek ļauts dzīvot, bet citiem ne?! Mēs nemitīgi sev uzliekam kaut kādas robežas, turklāt tās ir kādas īslaicīgas gaumes diktētas. Un vēl: ja aizguvums ir grieķiskas vai latīniskas cilmes, tas, protams, ir svešvārds. Ja tas nāk no kādām mūsdienu valodām, kas tas mums ir?! Tas ir, fui, barbarisms, vai ne?! Nedod Dievs to lietot. Regulāri ir grāmatas, kuras latviski nevar un nedrīkst tulkot tikai tāpēc, ka latviski mēs to nevaram uzrakstīt, jo mēs nedrīkstam rakstīt tā, kā mēs runājam. Es ļoti ceru, ka beidzot nāks kāda jaunā paaudze, kas rakstīs latviski, tajā īstajā latviešu valodā, kurā cilvēki runā, nevis tādā ideālajā, izdomātajā valodas mūmijā, kura guļ stikla zārciņā ļoti skaisti ar krauklīšiem apkārt. Es pati jau arī... pati sev esmu kā tāds krauklītis, jo tas iekšējais cenzors šo gadu laikā arī ir izstrādājies un reizēm neļauj rakstīt tā, kā varbūt vajadzētu – daudz brīvāk. Nemitīgi sev tiek uzlikti kādi ierobežojumi. Mēs latviski cenšamies rakstīt tā, kā būtu jāraksta. Nemitīgi grāmatu valodai tiek uzspiestas kaut kādas didaktiskās funkcijas – mācīt, kā būtu pareizi. To līdzsvaru atrast ir ļoti grūti. Kāpēc lielākā daļa latviski tulkoto krimiķu nav lasāma, piedodiet! – jo lielākā daļa varoņu runā kā latviešu valodas skolotājas pirmspensijas vecumā. To nevar lasīt! Tas falšums tik ļoti sit cauri katram teikumam.

Bet es patiesi vienmēr biju centies pārvērst savu dzīvi par daiļdarbu, nošķirt to no realitātes; arvien biju darbojies tā, it kā kāds vērotu un klausītos, un izliktu man atzīmes - labas vai sliktas. Kāda dievišķa būtne, romāna autors, pret kuru es attiecos kā personāžs, pietiekami jūtīgs, lai justos noniecināts, un reizē spējīgs izdabāt, adaptēties jebkurā veidolā, ko iedomājies autora gribētu. Es pats biju radījis un izkopis šo parazītisko superego formu, līdz ar to laupot sev brīvas rīcības iespēju. Tas nebija mans vairogs, tas bija jūgs. I had acted as if a third person was watching and listening and giving me marks for good or bad behavior - a god like a novelist, to whom I turned, like a character with the power to please, the sensitivity to feel slighted, the ability to adapt himself to whatever he believed the novelist-god wanted. This leechlike variation of the superego I had created myself, fostered myself, and because of acting freely. It was not my defense; but my despot.

Kad es biju zēns, nomira mans vectēvs. Viņš bija tēlnieks un ļoti labs cilvēks. Viņš mīlēja pasauli un cīnījās pret naba­dzību, un viņa rokas vienmēr kaut ko veidoja. Viņš taisīja mums rotaļlietas un savā mūžā izgatavoja ne­skaitāmus darinājumus. Un, kad viņš nomira, es pēkšņi sapratu, ka raudu nevis par viņu pašu, bet par to, ko viņš vairs nedarīs. Es raudāju tādēļ, ka veetēvs nekad vairs netaisīs rotaļlietas, negriezīs koka figū­riņas, nepalīdzēs mums audzēt baložus, nespēlēs vi­joli un nestāstīs joku stāstus tā, kā to neprata neviens cits. Vectēvs bija daļa no mums, kad viņš nomira, tā visa pēkšņi vairs nebija, un neviens nespēja šo robu aizpildīt. Viņš bija neparasts cilvēks. Viņš bija ļoti va­jadzīgs cilvēks. Es neesmu varējis samierināties ar viņa nāvi. Bieži es domāju tieši par to, cik daudz brī­nišķu kokgrebumu viņa nāve sev paņēma līdz, cik daudz joku stāstu palika neizstāstītu, cik daudz ba­ložu nenoglāstītu. Viņš veidoja pasauli. Viņš deva pasaulei kaut ko no sevis. Tai naktī, kad viņš nomira, tā kļuva daudz, daudz nabagāka.

WO PAL BHI KYA PAL THE WO PAL BHI KYA PAL THE. JO BITE HUE KAL ME THE. BITAYA THA EK WAQT UN DOSTO KE SATH BHULE BISRE UN RATO KE SATH. JITE THE HUM BHI GURUR ME ZINDAGI NA HARNE KE SURAT ME YE ZINDAGI. MILI THI JAB PAHLI NAZAR TUJHSE. GUM HO GAYA THA YE DIL KAHI MUJHSE. RUK GAYA THA WAQT JAISE. THAM GAYI THI YE SAANSE VAISE. WO PAL BHI KYA PAL THE. JO BITE HUE KAL ME THE WO CHUP CHUP KAR TUJHE DEKHNA. WO KHAWABHO ME BHI TUJHE DEKHNA WO DUAON ME TUJHE MANGNA WO NIGAHON ME TUJHE BAITHANA YAAD HAI WO SAB…. WO PAL BHI KYA PAL THE JO BITE HUE KAL ME THI TAB DIKHAYA TUNE. SACH HI BATAYA TUNE BIKTI HAI JAHAN ME SURAT NA HAI SIRAT KA KOI MOL. MILTI HAI MOHABBAT YAHA KAUDIYO KE MOL. ZIDD THI MERI BHI TUJHE PANE KI. EK DIN TUJHE EHSAS DILANE KI. SURAT TO BAS DO DIN KI KAHANI HAI. SIRAT HI ZINDAGI BHAR KAAM ANI HAI. AJ HOTA HAI TUJHE BHI MAHSOOS. JO KAL MUJH PAR THI BITI. AJJ WO TUJHKO HAI JINI . SAHI KAHA HAI KISI NE MOHABBAT KISI KO PAGAL BANA DE. TO KISI KO PATTHAR BANA DE. WO PAL BHI KYA PAL THE. JO BITE HUE KAL ME THE.

Tāda sajūta, it kā tas būtu bīstami. Tas ir bīstami. Tas, kas ar mani varētu notikt, ieejot iekšā, tuvojoties, izgaistot. Nokļūstot tur, kur es ilgojos, nevis atsakoties, bet jūtot, ka man tas ir nepieciešams, ka tas ir tas, ko es gribu. Un tas ir bīstami daudz apjomīgākā un citādākā veidā nekā līdz šim. Tur ir vēl kaut kas, kaut kas cits. Es nezinu, kas tas ir.

Bet ko tu iesāksi, ja neizdosies? Nezināju. Bet kā tu vari zināt, ka izdosies? Arī nezināju. Vienīgais veids, kā varēju noskaidrot, vai izdosies, bija mēģinot. Ja auglis pārāk ilgi tiks noturēts siltumnīcā, tas pārgatavosies. (..) Nekas nav bez riska, un, ja nerīkosies, sportā iespēja ātri paskries garām.

To, ka šī meitene ir nopietns spēlētājs, sapratu, kad viņa atsaucās idejai pa nedēļas nogalēm apciemot mani Šarlruā, paglābjot no pilnīgas prātā sajukšanas. Apgāžot prognozes, ka vēl ilgi būšu vecpuisis, nonācu stāvoklī, ko sauc par iemīlēšanos. Lai tā kļūtu par mīlestību, vēl bija jāiztur kāds pārbaudījums.

Bet ko mēs esam paveikuši, lai prieks ilgtu mūžīgi?" "Šādu cilvēku viņa paša labā (divreiz pasvitrots) vajadzētu vienkārši nosist." "Naktij spītīgi nomainot dienu, ar tumsas sulu piepildot logu otrpusi, mums ir iespēja visu aizmirst un ik rītu atkal atklāt. Piemēram, ka esam kādu pievīluši vai ko būtisku izdzēsuši no atmiņas, bet izdarīt ar to tāpat neko vairs nevar, jo atkal būs tumšs un aizmirstība triumfēs kā mēris viduslaikos.

Un Rinpoché entra dans une grotte Son compagnon Mura la grotte de l’extérieur Seul dans l’obscurité Dans l’obscurité il n’y avait que des prières Une fois par jour on lui faisait passer du thé et de la tsampa Douze ans comme ça Trente ans comme ça À l’intérieur le temps avait disparu Il a reçu une visite Celle de la mort Dix ans après sa mort Le compagnon qui l’avait laissé là revint et ouvrit la grotte Il y avait des os Et sous les os jaillissait une source

Ja kādu cilvēku esam izraudzījušies par savu draugu, ko negribam zaudēt līdz mūža beigām, tad jābūt spēkam turēties pie tā, kaut arī, šo draudzības ceļu staigājot, asos zvirgzdos noasiņo kājas un sirds.

Ja svešinieks ievaino sirdi, tad sāpju vāts ātri aizveras, bet, ja tuvinieks to dara, tad pāridarījuma ērkšķi dziļi iespiežas sirdī un sāk čūlāt. Te slēpjas cilvēku attiecību paradokss: no vienas puses, dvēseles īstiniekam vajadzētu piedot to, ko nepiedod nevienam, bet no otras puses, - ne no viena mēs neprasām tik daudz kā no tā, kas sirdij vistuvāks.

Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav ko dot, bet tas, kas, savu sirdi paņēmis rokā, iziet ļaužu drūzmā un neviena roka neizstiepjas viņa dāvanai pretī.

Ko sirds lūdz un kam prāts nepretojas, tas ir jāņem stiprām, drošām, bezbailīgām rokām un, ko nevar ņemt, no tā cieņā un spekā jāatteicas.

Vai cilvēku, kurš ir mums līdzās, mēs redzam tādu, kāds viņš ir patiesībā? Vai arī tikai savas interpretācijas atspulgu? Varbūt mēs katrs dzīvojam savā prātā un veidojam attiecības nevis ar reālām būtnēm, bet gan tēliem, ko paši esam radījuši?

Mēs sevī nesam negaisus, ko zeme nespētu paciest, un, kad nevaldāmas kaislību bangas triecas pret realitātes klintīm, tās nemaz nevar būt atbildīgas par sirdīm, ko izšķaida pret akmeņiem personīgā piepildījuma alkās.

Reiz rudenī es redzēju ābeli, kuras zari lūza aiz pārpilnības: tas bija bēgļu laikā, nebija neviena, kas novāktu šo ražu. Tagad trimdā es bieži jūtos kā šī ābele; ir grūti un rūgti, ja nav neviena, kam var izdalīt nobriedušos augļus. Reti sastopam cilvēkus, kas port dāvināt, bet tikpat reti tādu, kas port dāvanas saņemt, jo, kā jau teicu, ne visi cilvēki prot priecāties, vai nu aiz kaunīguma, vai aiz pārliekas pašapziās, vai arī tādēļ, ka viņam sirds vietā ir akmens vai ledus gabals. Lai cik dažādas būtu dāvanas, vislielākā ir pats cilvēks; ne jau katrs garāmgājējs, bet dvēselē gaidītais viesis. Cildenais, cēlais cilvēks apdāvina mūs nevis ar to, ko atnes, bet ar savu esmi: tas vien, ka viņš ir pasaulē, jau ir dāvana.

Ja kāds nav tāds, kādu viņu grib redzēt pārējie, tad šie pārējie kļūst nikni. Ikvienam ir skaidri un gaiši zināms, kas savas dzīves labā būtu darāms citiem, bet neviens nezina, ko iesākt ar savējo.

Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.

Ēdot es domāju tikai par ēšanu. Pārgājiena laikā mani saista tikai ceļš. Un, ja gadīsies mesties cīņā, tad šī diena būs tikpat laba nāvei kā jebkura cita. Jo es nedzīvoju ne pagātnē, ne nākotnē. Mani nodarbina tikai tagadne. Ja tu vienmēr spēsi sakopot domas uz to, kas notiek pašreiz, tu būsi laimīgs cilvēks. Un tu ieraudzīsi, ka tuksnesī ir dzīvība, ka debesīs ir zvaigznes un ka ciltis karo tāpēc, ka ir daļa no cilvēku rases. Dzīve tev liksies kā svinības, jo dzīve – tas ir brīdis, ko mēs izdzīvojam šobrīd.

Cilvēki allaž vairāk sapņo par atgriešanos mājās nekā par to atstāšanu.. (...) Ja tu esi atradis kaut ko tādu, kas veidots no tīras vielas, laiks to nesabojās. Un tu varēsi atgriezties, kad vien vēlēsies. Bet, ja tas, ko tu atradi, ir bijis tikai gaismas zibsnis, zvaigznes uzliesmojums, atgriežoties tu nesastapsi neko.

Tu sāki rakstīt vēstuli; izrādījās, ka tā ir mīlestības vēstule, patiesa un pārāk gara. Tu rakstīji, ka tavās domās viņš ir vienīgais avots, no kā tu esi guvusi prieku un drosmi, ka domāt par nākotni bez viņa ir nepanesami. (...) Tad tu vienkārši ļāvi sev vaļu, rakstot visu, ko jūti, jo zināji, ka vēstuli nekad nenosūtīsi, tev trūka drosmes atklāt sevi. Cita aiz citas rindojas muļķīgas frāzes. Tas vairs nebija svarīgi. Citāti no mīlestības dzejoļiem, no dziesmām, kuru saturs kļuvis nozīmīgs. Noraugoties, kā vēstule sadeg, tu izjuti savādu, spēcīgu cerību, ka tās iznīcināšana kaut kā izskaidros realitāti, kas tajā mēģināta aprakstīt. Tu brīnījies kāpēc esi tik ilgi to rakstījusi.

Ja tu patiešām gribētu pamest savu nepacietīgo meiteni, ja mūsu mazais mīlas stāsts jānoglabā kādā kambarītī, ko atcerēsies tikai dažreiz, es tomēr vēlēšos to kambarīti un došos turp reizi pa reizei gluži kā uz istabiņu kādā vecā viesnīcā jūras krastā, kur divi grēcinieki darīja to, ko nedrīkstēja.

Nedrīkst ne no viena cilvēka prasīt visu. Lai cilvēks būtu diez cik pilnīgs, vienmēr viņā būs daži robi, un reizēm gadās, ka svešinieks nes puķi, ko esam ilgojušies redzēt tuvcilvēka rokās. Katrs cilvēks ir tikai Dieva dzirksts, spulgojoša un dziestoša, bet pati liesma ir tikai Dievs. Tuvību nedrīkst prasīt, kā prasām parādu maksāšanu. Var kādu piespiest ar mums dalīt telpu, bet nekad, lai viņš ar mums dalītu savu sirdi.

Draugs pie tevis atnāk dziļā pusnakts stundā, nesaukts un neaicināts, un paliek pie tevis, kamēr to nomaina rīta ausma. Skaists ir katrs draudzības akords, bet laimīgs ir ceļinieks, ko draudzības simfonija pavada pāri visiem dzīves dumbrājiem: pāri slimībai, nabadzībai, pamestībai - līdz nāves valsts vārtiem.

Jā, es Jūs vienmēr gribu mīlēt; ja es arī gribētu, es nespētu Jūs mazāk mīlēt. Es varētu pie Jums ar to pašu lūgumu griezties, ar ko stoiķi griežas pie likteņa: '' Ai, likten, vedi mani, kur tu gribi, es esmu ar mieru tev sekot. Ja es arī pret Tevi saslietos, Tu mani vadītu un es Tev sekotu.

Mēs dzīvojam cilvēkā, ko mīlam, un tik daudz, cik viņu mīlam. Tikai tas, kas mīl, apzinās, kādas bagātības sevī nes. Mīlētājs mīlamā būtnē aizdedzina gaismu: pēkšņi visi dārgumi, arī tumšākās slēptuvēs, top dzīvi un redzami. Kas nekad nav mīlējis, dzīvo mūžīgā naktī. Kas mīl, valda bez varmācības un kalpo bez verdzības. Labāk ar vismīļo ellē nekā bez viņa paradīzē. Ja man pie paradīzes vārtiem paziņotu, ka es tur nesastapšu sirdij visdārgākos, es paradīzes vārtiem pagrieztu muguru. Ar vismīļo cilvēku arī ellē ieplūst gaisma.

Maa, wo raaz-e-zindagi hai jo har lafz mein chhupa hai, jaise ke koh-e-qafas ki gehraaiyon mein. Uski muskurahat se noor barasta hai, jaise ke mausam-e-bahar mein phoolon ki khushboo. Uske pyaar mein jazbaat ki lehar chhupi hai, jo samandar ki gehraaiyon ko chhoo leti hai. Maa, har lafz uski ek dua hai, har nazar uski ek ibadat. Uski mohabbat mein rehmat chhupi hai, jise paak hawaon mein mehsoos kiya ja sakta hai. Uski azmat un pahaaron se bhi ooncha hai, jo aasman ki bulandiyon ko chhoo leti hain.

Sasniedzot zināmu vecumu, tu faktiski vari darīt, ko sirds kāro. Neviens tevi nestrostēs - nu labi, ārsti un bērni, tie gan". Osmans, Slepkavību klubs ceturtdienās

Tā vienmēr notiek - tajā dienā, kad man ļoti vajag pabūt vienam - un es nenoliedzu, ka man diezgan bieži vajag pabūt vienam -, es ieraugu kaut ko, ar ko būtu gribējis dalīties. Tāda ir atšķirība starp vienpatību un vientulību.

Cilvēks, kas zaudējis ko tādu, kas tam šķitis nepazaudējams (kā tik bieži jau bija noticis ar mani), nonāk pie secinājuma, ka īstenībā viņam nekas nepieder. Un, ja man nekas nepieder, man nav arī jātērē laiks, uztraucoties par lietām, kas nav manējās. Šodiena jānodzīvo tā, it kā tā būtu pirmā (vai pēdējā) diena mūžā.

Mana dzīve - tie ir amerikāņu kalniņi Dzīve vienmēr ir skarba un apžilbinoša spēle, tā ir kā lēciens ar izpletni, risks, tā nozīmē krist un atkal celties, tā ir kā alpīnisms, vēlēšanās uzrāpties savas būtības virsotnē, vilšanās un sarūgtinājums, ja virsotni neizdodas sasniegt. Ja es aizmigtu un piepeši atmostos amerikāņu kalniņos, ko es justu? Tiesa, sākumā es justos kā ieslodzīta, baidītos no līkumiem, gribētu vemt un kāpt laukā. Bet, ja es ticētu, ka šis trakais ceļš ir mans liktenis, ka pār šo elles mašīnu valda Dievs, nebeidzamais murgs pārvērstos sajūsmā. Tas kļūtu par drošu un uzticamu atrakciju, kas reiz beigsies. Bet, kamēr es vēl esmu ceļā, man platām acīm jāvēro ainava un no sajūsmas jāspiedz.

Viņam vajadzētu zināt, ka cilvēciskas būtnes dižākais mērķis ir tiekties pēc augstākās mīlas. Mīlestība nav jāmeklē citā cilvēkā, tā mīt mūsos pašos. Mēs to tikai pamodinām. Un, lai mīlestību pamodinātu nepieciešams otrs cilvēks. Visums ļauj mums just vienīgi tad, kad mums ir kāds, ar ko dalīties jūtās.