Ko Un Quotes

Body and soul, let's all go / transformed into arrows! / Piercing the air / body and soul, let's go / with no turning back.

Kāda man dīvaina gaume- mīlu es tikai trīs. Tevi, kas bija un nāca, tevi, kas blakus nu stāv, tevi ,ko sirds un prāts meklē un kuras nav.

Latvija ir kā šampanieša pudele, kura ilgi – ko domājat? – septiņi simti gadu – gulējusi tumšā pagrabā un kuru piepeši attaisījis neuzmanīgais Laiks. Daudz ir izgājis griestos un daudz uz grīdas, bet traukā vēl pietiek, lai mēs noreibtu, jo vīns ir vecs un labs.Kārlis Skalbe

HOUSE Grow high. The devil can't find you. Grow deep. Buddha can't find you. Build a house and live there. Gourd creepers will climb over it, their flowers dazzling at midnight.

In the old days a poet once said" In the old days a poet once said our nation is destroyed yet the mountains and rivers survive Today's poet says the mountains and rivers are destroyed yet our nation survives Tomorrow's poet will say the mountains and rivers are destroyed our nation is destroyed and Alas! you and I are completely destroyed

Atceros tēva teikto - kaut kur un kaut kad klusībā piedzimst tas dzīvnieks, ko ēdīs tavās bērēs...

Ļoti ilgi es nezināju, ko īsti iesākt ar savu jaunību. Man gribējās to kaut kur likt. Un ilgu laiku es liku to mierā.

Dari ar mani, ko gribi. Bet dari. Tūkstoš sejas man saplūst par vienu- par vienu laimīgo tavu, par tādu, kādu es gribu un varu to padarīt. Nē, nevis gribu. Vai tad debesīs iesniedzies tornis ko grib ? Viņš ir, un viņš citādi nevar. Dari ar mani, ko gribi. Nē, esi. Esi tāds, kāds tu citādi nevari.

Ko lai dara - šīs pasaules dzīve ir vienīgi rūgts pārbaudījums, un cilvēks radīts nepatikšanām kā ugunskura dzirksteles - lidojumam.

A: Tsk! Ano ba naman 'tong araw na 'to? Ang ineeeht! Hwooh! B: Natural! Ano gusto mo? Malamig s'ya? E 'di dedbol na tayo n'un! Hwaha! A: Tangek! All I'm saying is... tsk! 'Wag na tayo dito sa labas... Kanina pa tayo nasa araw eh! D'un na -- B: Huwow! And all this time akala ko nasa earth tayo!! Hwow! Teka lang! Huwow!

Es tevi gribu Cik labi, ar tevi var neizlikties, Es tikai ar tevi gribu tikties, Es gribu, lai tikai tu manī skaties, - Kad tu manī skaties, es esmu patiess. Kad tu manī skaties, es esmu patiess, Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām. Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām. Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs, Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs. Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs, Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks, Pat sviedriem un asinīm saindēta Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta. Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta. Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā. Kā laiku un telpu, un bezgalību Es tevi gribu.

ja tikai pietiktu laika, ja mēs būtu mūžīgi, ikviens no mums - tad katrs izdarītu pilnīgi visu, arī to, ko nedarītu nekad. Un varbūt tāpēc mums dots tik maz laika dzīvot.

I stood facing the horizon over the East Sea. What had become of the seventeen hundred koan-riddles? The sound of waves the sound of waves. Playing with you I threw them away.

Kad bērns nonāk zooloģiskajā dārzā, es domāju bērns, kurš ir kaut ko lasījis un daudz domājis, kad šis bērns ierauga ziloni, viņš neko nesaka, taču nodomā - nav nemaz tik liels. To bērns nodomā pavisam klusi, jo negrib ļaut fantāzijai noskaust dzīvi. Tomēr zilonis ir mazs. Tikai vēlāk, kad fantāzija sāk piemirsties un mēs vērīgāk paskatāmies uz to ziloni, kurš klusi tusnī un kaisa sev uz galvas salmus, kad mēs pēkšņi esam šī ziloņa priekšā, mēs attopamies - cik viņš ir milzīgs!

Un tomēr jūs pārņem dīvaina tukšuma sajūta — lai ko jūs darītu, nekam nav nozīmes. Tieši tas noteikti ir divdesmitā gadsimta "morālā bankrota" cēlonis.

Tas, ko nevar dabūt, cilvēkam vienmēr liekas labāks par to, kas viņam ir. Te pastāv cilvēka dzīves romantika un idiotisms.

Es rīkojos kā man ir vislabāk. Un vislabāk ir būt vienkāršam. Pavisam, pavisam vienkāršam. Un, kad vajag ko īpašu, tam jābūt pavisam, pavisam īpašam.

Kad divi cilvēki mīl viens otru, kad viņi ir laimīgi un jautri un viens vai abi rada kaut ko īsti labu, viņi pievelk cilvēkus, tieši tāpat kā spoža bāka naktī pievelk gājputnus.

Un Sergejs Ivanovičs nostādīja viņu dilemmas priekšā: vai nu tu esi tik neattīstīts, ka nespēj saskatīt visu to, ko tu varētu darīt, vai arī negribi ziedot savu mieru, godkāri un nezin ko vēl, lai to paveiktu.

Kad ārzemniekiem reizēm cenšos izstāstīt, ko nozīmē būt latvietim, tad parasti saku tā: latvieši dzīvo nevis ciematos, bet mežos, atsevišķi cits no cita. Latvietis jūtas brīnišķīgi tikai tad, ja pa logu nevar redzēt nevienu citu latvieti. Tā tas ir. Varu apliecināt. Protams, tam ir blakusefekts – tautas, kas vēsturiski nav dzīvojušas ciematos, izjūt zināmas grūtības pieņemt kolektīvus lēmumus. Katrs pats sev saimnieks un karalis. Vārdu sakot, tipiska režisora mentalitāte.

Ir taisnība (lai arī kāds tam būtu iemesls, vai nu mūsu tikumu izviršana, vai sevišķa nelabvēlība, ar kādu uz mūsu gadsimtu raugās debesis), ka šodien ir palicis pavisam maz vai nav nemaz tādu sieviešu, kas īstajā brīdī prastu kaut ko pateikt vai spētu saprast, kā nākas, ja viņām ko saka, un tas ir liels kauns mums visām.

Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā arī nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju. Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārīgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekām pilnīgi uzziedējis. Ir vārdi, kas satur indi, un drausmi ir, ka izrunāto vārdu nevar paņemt atpakaļ. Kā indīga bulta tas reizēm aizķeras dvēselē un aizdzen to bojā. Bet ir arī vārdi, kuros apslēpts burvju spēks. No viena maza vārda nonīkusi dvēsele var atspirgt, atjaunoties, – sākt ziedēt visiem pavasara ziediem reizē. Tu pacietīgi izturi arī tās drauga īpašības, kas, ja ir citiem, tevi pilda ar īgnumu. Draugs ir nevis labu īpašību katalogs, bet dzīvs cilvēks, kura negatīvās īpašības tu tikpat labi pazīsti kā pozitīvās, nesaslejoties pret tām. Ja draugs no tevis aiziet tādēļ, ka tu žāvājoties muti neaizklāj ar roku, tad neskumsti par to. Kā ir malu mednieki, tā ir malu draugi, kas tver tikai tavas būtības ārējās malas. Ar tiem jauki pakavēties vienu otru stundu, bet dvēseli viņi nebagātina, ziemas vidū nespēj ienest pavasari, pusnaktī neaizdedzina gaismu.

A Drunkard I've never been an individual entity. Sixty trillion cells! I'm a living collectivity. I'm staggering zigzag along, sixty trillion cells, all drunk.

Eds atbildot kaut ko noņurd un piedāvā Bovenam apsēsties, negaidīti pieminēdams fragmentu no "Voldenas", kad ar žestu norāda uz vienīgo krēslu istabā. Toro teica, ka viņa mājā esot trīs krēsli, Eds ieminas. Viens vientulībai, otrs draudzībai un trešais sabiedrībai. Man ir tikai viens krēsls vientulībai. Ja vēl piemer klāt gultu, varbūt sanāk divi draudzībai.

Viss, ko cilvēks pārdzīvojis, kļūst par dēku. Pretīga padarīšana! Un, jo briesmīgāks kaut kas bijis, jo dēkaināks tas kļūst atmiņās.

Cilvēks var būt atbildīgs vienīgi par to, ko pats nodarījis. Un arī tikai tad, ja tas nav darīts pēc pavēles.

Par katru dzīvi ir divi stāsti: tas, ko tu izdzīvo, un tas, ko stāsta citi.

Mon regard croisa celui de Tsune-ko et nous échangeâmes un petit sourire triste.

Jūtos kā putnu biedēklis: ar kaut ko piebāzta, sadiegta un sašūta.

Kad es ko gribu un nevaru dabūt, es kļūstu pārgalvīgs.

Ar tevi nekas nedrīkst notikt Nē, ko es runāju Ar tevi jānotiek visam Un tam jābūt brīnišķīgi

ko tad tu gaidīji? tu jautā. tā nosodoši un pamācoši. ko tad tu gaidīji? tu jautā. tā mazliet uzjautrināti. un man nav drosmes. pateikt. ka tevi. (ka tevi velns parāvis)

Chinnan chirukkiLiyE kaNNammA selvak-kaLanjiyamE Ennaik-kali theerthey ulagil Etram puriya vandAi PiLLaik-kaniyamudE kaNNammA pEsum por-chittiramE ALLi aNaittiDavE en munnE Adi varum tEnE Odi varugaiyilE kaNNammA uLLam kuLirudaDi Adi-tiridhal kaNDAl unnaip-pOi Avi tazhuvudaDI Ucchi tanai mughandAl garuvam Ongi vaLarudaDi Mecchi unnai oorar pugazhndAl mEni shilirkkudaDI Kannattil muttamittal uLLam thAn kaL veri koLLudaDi Unnait-tazhuvidilO kaNnammA unnatham,AgudaDI Un kaNNil neer vazhindAl ennenjil udiram koTTudaDi En kaNNin pAvaiyanrO kaNNammA ennuyir ninradanrO?

bailēs un histērijā pūlis sekoja jebkuram sauklim, vienalga, no kuras puses tas nāktu, ja vien pūlim pašam nav jādomā un jāuzņemas atbildība, aizstāvot kaut ko, kas viņu biedē, bet no kā viņš nevar izvairīties.

Tieši caur sāpēm, caur to, ka izdzīvojam šīs sāpes, sajūtam, ka esam dzīvi. Dzīves kvalitāti nenosaka sasniegumi, skaitļi, rangs, bet gan atziņa, ko iegūsti, kad apzinies kādas darbības plūsmu un spēj to izjust.

.. varbūt visa šī nodarbe patiešām līdzinās ūdens liešanai vecā katlā ar cauru dibenu, tomēr paliek viens nemainīgs fakts - esmu centies. Vai tas bijis noderīgs vai izskatījies labi, beigu beigās, mums svarīgākais lielākoties patiešām ir acīm nesaredzamais (bet dvēseles sajustais) kaut kas. Un itin bieži, lai iegūtu kaut ko vērtīgu, jārīkojas nelietderīgi. Un, pat ja ir jādara kaut kas veltīgs, beigu beigās tas izrādās bijis citāds.

Ja viņa gribētu, lai piepildās kāda maza vēlēšanās, tā būtu- Nezināt. Nezināt, ko katra diena viņai sniegs. Nezināt, kur viņa būs rīt, nākamajā mēnesī vai gadā. Pēc desmit gadiem. Nezināt, kā viņas ceļš pagriezīsies un kas gaida aiz līkuma.

Viņudien skatos - govs norāvusies un iebridusi bietēs. Es saku: "Vaidav, izlīdziet!" Un ko jūs domājat! Aizskrēja. Vienreiz iekoda kājā un tūdaļ atpakaļ. Ausis nolaidis, aste kājstarpē. Viņš jutās neērti. Es arī. Govs tāpat. Visiem trim kauns.

Cette nuit-là nous nous précipitâmes dans la mer à Kamakura. Tsune-ko dénoua sa ceinture, la plia et la posa sur un rocher. J'enlevai mon manteau, le plaçai à côté et nous nous jetâmes ensemble dans la mer. Tsune-ko mourut. Moi seul fut sauvé.

Jo mūzikas radīšanas pamatā jābūt cilvēku saskarsmes vai atgrūšanās spēkam vai sāpēm. Vai arī visiem kopā. Jo savā dziļākajā būtībā mūzika ir sekss. Trubadūri zem logiem dziedāja, lai pievilinātu daiļavas ar savās vīrišķīgajās iekarotāju balsīs dziedātajām sirdi plosošajām serenādēm. Sievietēm ir radītas seksīgas balsis ne jau tādēļ, lai tajās lasītu pārtikas receptes vai deklamētu pantiņus par dzimtenes nodevību. Lai gan - kāda starpība, ko sieviete deklamē vai dzied, ja viņa spēj ar vienu skaņu, parādīšanās mirkli vai gaistošām smaržām modināt vīriešos iekāri! Mūzikas skurbulī cilvēki metas dejā un sadalās pa pāriem, lai pret rītu iegūtu viens otru. Vismaz viens no abiem to vēlas vienmēr un melo, ja saka pretējo. Pasaulē valda viens vienīgs sekss, apreibināšanās un rokenrols.

sirds par kaut ko ļoti, ļoti sāpēja, ko atmostoties nevarēju atcerēties. Prātoju un nomocījos, lai atsauktu atmiņā, kas tas varēja būt, taču visdīvainākais bija tas, ka manas dzīves pēdējie septiņi gadi no atmiņas bija zuduši. Man pat neienāca prātā, ka tie vispār bijuši.

Kad negaiss pārgāja, es lēnām sataustīju durvis. Viss pagalms bija pilns baltiem krusas graudiem. Un visa mūsu labība, cik nu viņas bija, sasita zemē... - Dieva sods, - teica Kārļa tēvs, iznācis un noņēmis cepuri. Es pacēlu dažas vārpas. Es zināju, ka Dievs mani pārbauda. Viņš gribēja zināt, cik man ir spēka tai dzīvei, ko es labprātīgi jaunības neprātā biju uzņēmusies. Viņš gribēja man dot visas bēdas, lai es redzētu, kā jādzīvo cilvēkam, kas iet pret savu sirdi. Un man tas bija viss jāiztur. Savu dzīvi es biju izvēlējusies pati. Man nebija neviena, kam pārmest, neviena, ko sodīt, kā tikai es pati.

Nav jau tā, ka visvērtīgākais ir lielais, visvarenais prieks. Iegūt kaut ko lielu - nozīmē: veidot lielo, saliekot kopā sīko; varbūt esmu atradusi laimes noslēpumu atslēgu, un tas ir - dzīvot tagadnē. Nevis mūžīgi skumt par pagājušo jeb cerēt uz nākotni, bet pēc iespējas pilnīgi izmantot pašreizējo brīdi.

Un gaismas bruņinieks klusībā pārliek: "Kāpēc es tik daudz runāju.? Bieži vien es taču nespēju piepildīt to, ko pats sludinu." Bet sirds atbild: "Citiem izklāstot savus uzskatus, tu esi spiests dzīvot saskaņā ar tiem." Un, ticēdams, ka viņš ir tas, par ko runā, gaismas bruņinieks ar laiku pārvēršas par to, ko sacījis.

Neviens cilvēks otrā vairs neklausās, bet man vajag ar kādu parunāties. Es nevaru runāt ar sienām, jo tās kliedz uz mani. Es nevaru runāt ar sievu, jo tā klausās vienīgi sienās. Es gribu, lai kāds mani uz­klausītu. Un, ja es runātu labi ilgi, varbūt pateiktu kaut ko jēdzīgu. Un vēl es gribu, lai jūs man iemācāt saprast to, ko es lasu.

Jābrīnās, ko tik visu cilvēks nenorij! Laikam gan minū­tes desmit es lasīju avīzi, ar redzes starpniecību ielaizdams sevī kāda bezatbildīga cilvēka domas — tāda, kurš apviļā un apsiekalo citu teikto, lai tad nesagremotu atkal izspļautu. Un kaut ko tādu es apēdu — slejas garumā. (No vācu valodas tulkojuši Ģirts Bļodnieks un Alīda Bļodniece.)

Vajag izvēlēties grūtāko ceļu? Tās ir muļķības, ko sludina tie, kas nekādu ceļu nav izvēlējušies, kas ceļu nogājuši pa citu mugurām. [..] Es domāju, ka nevar runāt ne par vieglāko, ne par grūtāko ceļu. Jāizvēlas vienīgais ceļš. Tāds ir jāatrod, un vienīgi ejamais ceļš tad reizē ir pats grūtākais un pats vieglākais. Te nevar būt cita risinājuma.

Mēs- vienkāršie dabas bērni... kurus tik ļoti cenšas samaitāt reliģija, visdažādākās morāles dogmas un dažu nepilnvērtības nomāktu cilvēku sludinātās un pat ar likumu nostiprinātās sabiedriskās uzvedīas normas... Visu pie velna.! Esmu īslaicīgi dzīva un brīva un kas man var aizliegt.? Diemžēl var. Un tā ir mūsu nelaime. Vienmēr kāds kaut ko aizliegs.

Dzīve ir kā skolas klase, kuras uzraugs ir Apnikums, tas visu laiku lūr, ko tu dari, par katru cenu vajag imitēt aizņemtību, izlikties, ka dari kaut ko aizraujošu, citādi viņš pienāk klāt un izēd tev smadzenes. Diena, kurā būtu tikai divdesmit četras stundas, nebūtu izturama. Dienai ir jābūt ilgai, teju neizturamai baudai, nepārtrauktam dzimumaktam, gribi vai negribi.

Tas, kas jums vajadzīgs, nav grāmatās vien! Meklējiet to arī daudz kur citur — vecās gramofona platēs, vecās filmās un vecos draugos, meklējiet dabā un paši sevī. Grāmatas ir tikai viena no tvertnēm, kur glabājam to, ko baidāmies aizmirst. Grāmatām pašām nav maģiska spēka. Šis spēks ir tam, kas grāmatās pateikts, tam, kas Visuma gabaliņus mūsu priekšā sadiedz vienotā veselā.

Bukstiņš paskatījās vēlreiz, viņa skatienā nepārprotami lasāms tas, ko mute nejaudāja: nu, ko es teicu? Tad saņēmies pagrieza vēderpusi pret ugunskuru, tagad viņa mugura skaidri rādīja: ko tur, kad jau ēd, lai ēd! Bet ja jau skorderis tā, tad zēni taču nevarēja izrādīt bailes un kā nelgas skatīties tukšā tumsā. Sagula un saritinājās atkal, tikai vēl ciešāk piespiedās viens otram.

Gadsimti saplūda vienā gaistošā mirklī. Pagātne paklupa, pārsteigta negaidot. Nomaucās kā veca čūskas āda. Pagātnes zīmes, rētas, veco karu ievainojumi un atkāpšanās dienas- viss pazuda. Palika tikai aura. taustāma vizma, ko varēja redzēt tikpat vienkārši kā ūdeni upē vai sauli debesīs. Sajust kā svelmi karstā dienā vai zivs pieķeršanos pie āķa. Tā bija tik saredzama, ka neviens to nepamanīja.

Vai tas ir zaudēts, ko tu reiz esi izjutis un glabā savā apziņā? Vai tad pilsēta vairs neatrodas te, ja jūs to atstājat? Vai tā nedzīvotu jūsos, ja arī tiktu sagrauta? Un kurš gan zina, kas ir miršana? Vai tikai gaismas stars lēni nepārslīd pār mūsu mainīgajām sejām? Un vai mums jau nav bijusi kāda seja, pirms piedzimām, tā seja no visām pārējām, kurai jāpaliek pēc citu — pārejošo sabrukšanas pīšļos?

Televīzija, draugs Daniel, ir antikrists, un es jums saku, ka pietiks ar trim vai četrām paaudzēm, lai cilvēki paši neprastu pat nopirsties, un cilvēciskā būtne agriezīsies alā, viduslaiku tumsonībā, un tajā muļķības stāvoklī, ko kailgliemezis pārvarēja jau pleistocēna laikmetā. Šī pasaule neies bojā no autombumbas, kā raksta laikrakstos, tā nomirs no smiekliem, no banalitātes, visu pārvēršot par joku, un turklāt sliktu joku.

Lūdzu, tāds viņš – Nams – ir. Visā savā godībā. Sēdi un blenz sienā vai griestos. Klausīdamies mūziku vai neklausīdamies. Beidzies vai nost no garlaicības un vienā laidā pīpē, lai vismaz kaut ko darītu. Bet apkārt tikmēr klīst arvien zvīņaināki barveži, Nams tev iededzina vai neiededzina savu zīmi, un tas viss beigu beigās var izrādīties pasaciņas, ko sadzejo Šakālis, kuram, vai traks, kā patīk visus biedēt ar briesmu stāstiem.

Ja runa ir par varu, sievietes nav tik godkārīgas kā vīrieši. Viņām nav nepieciešama redzama vara. Pilnīgi pietiek ar tādu, kas sniedz visu, ko viņas vēlas. Drošību. Ēdienu. Baudu. Atriebību. Mieru. Sieviete ir tā racionālā, plānojošā valdniece, kas nedomā tikai par kauju vai uzvaras svinībām. Tā kā spēja saredzēt sava upura vājās vietas viņai ir iedzimta, viņa instinktīvi zina, kad un kur jāizdara trieciens. Un kad labāk jāpaliek malā.

Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!

BEBOP / MODERN JAZZ: RECOMMENDED LISTENING Dizzy Gillespie, “Hot House,” May 11, 1945 Dizzy Gillespie, “Salt Peanuts,” May 11, 1945 Thelonious Monk, “Epistrophy,” July 2, 1948 Thelonious Monk, “’Round Midnight,” November 21, 1947 Charlie Parker, “Donna Lee,” May 8, 1947 Charlie Parker, “Ko-Ko,” November 26, 1945 Charlie Parker, “Night in Tunisia,” March 28, 1946 Bud Powell, “Cherokee,” February 23, 1949 Bud Powell, “Un Poco Loco,” May 1, 1951

Gāju kā agrāk pie miera un klusuma gleznām, pie Sisleja un Pisaro, un Renuāra, stundām ilgi sēdēju muzejā – taču tagad iedarbība bija pretēja. Gleznas vairs nenomierināja, tās sauca, aicināja, uzurdīja atmiņas – par zemi, ko vēl nav pārvērtusi tuksnesī brūnā spitālība, par vakariem mazās ieliņās, kur žogu mūriem pāri noliecas ceriņi, par vecās pilsētas zeltainajiem mijkrēšļiem, par zaļajiem baznīcu torņiem, kam apkārt lidinās bezdelīgas, un – par manu sievu.

The Lotus Sutra The Lotus Sutra. Ultimate reality. So far you've been bashing me badly. Now I'll cudgel you, bastard. Oh! Ouch! You're made for bashing. Oh! Ouch! Oh! Ouch! The Lotus Sutra dashed away Fields open wide, once the farmers have gone.

Cilvēciskā būtne ir dīvaina. Tā pacieš vienīgi to, ko tai izdodas apspiest, tai skaitā sev līdzīgos. Cilvēkam visu vajag sakārtotu, noteiktu, sadalītu, racionalizētu. Patiesību sakot, viņš nespēj sevi savaldīt. Atstāts savā vaļā, cilvēks iekrīt visļaunākajās pārmērībās. Aiz tā slēpjas krietna deva lepnuma. Cilvēks domā, ka ir pasaules centrs, bet pasaule ir tik liela, cilvēks tik mazs, un tie ļoti labi iztiek viens bez otra. Šis konstatējums ir sāpīgs, tādēļ cilvēks cenšas viltus ceļā to iznīcināt, pakļaujot visu, kas ir ap viņu.

A flowing river knows everything, knows the future of everything, while a little boat knows nothing at all. I am a little boat, just floating down the omniscient river. Little boat! Tossing all it knows into the river. My little boat just floats down with the river.

Viņš sēž klusi un brīnās, sēž gluži kā pie mūžības vārtiem. Virs viņa lēnām ieplešas dzīle, cita pēc citas iemirdzas zvaigznes. Kāda gan sūtība ir zvaigznēm? Ir īstais brīdis, Mēness paceļas no jūras un izelpo pasaules telpā sudraba dūmus, tāpēc Markuss prāto arī par to. Kādam nolūkam kalpo Mēness? Tas izskatās vareni, jā gan, bet ko Mēnesim patiesībā nolikts darīt, ja neskaita to, ka tas izrotā debesis? Markuss domā par dzīvi un domā par nāvi, taču visvairāk par cilvēku pašu. Kāpēc īsti pastāv cilvēks, un kas tam jādara še, uz zemes? Tas ienāk pa vienām durvīm un iziet pa citām – kāpēc, uz kurieni?

Radošs darbs nav veicams kaut kādā brīdī un pēc pavēles. Daiļnieks var strādāt tikai tad, kad jūtas aicināts! Ja vēlaties uzrakstīt kaut ko lielāku, tad jums jāiemācās iedvesmi organizēt – izsaukt pēc pavēles!… Vispirms mēģiniet ieturēt noteiktas darba stundas! Nekas tā nepalīdz kā regularitāte. Sēstieties pie galda arī tad, ja jums nepavisam negribas rakstīt! …Mēģiniet virzīt domas uz aprakstāmo tematu un piezīmējiet visu, kas šinī sakarā jums nāk prātā, lai arī sakarība liktos gluži absurda. Pēc pusstundas, ja vien jūs neesat patoloģiski izklaidīgs vai šizofrēns, jūs būsit atjaunojis kontaktu ar savu tematu un gluži nemanot iesāksit strādāt produktīvi.

Es zinu, ko nozīmē veltīt sevi visu cilvēkam, kuru mīlu vairāk par visu pasaulē. Es uzskatu sevi par ārkārtīgi laimīgu — šī laime nav izsakāma vārdos, jo mēs dzīvojam viens otram. Neviena sieviete nekad nav bijusi tuvāka savam dzīvesbiedram kā es. Man nekad neapnīk mana Edvarda klātiene, tāpat kā viņam neapnīk mana klātiene. Mēs esam laimīgi apziņā, ka sirdis, kas pukst mūsu krūtīs, pukst tikai viena otrai; tāpēc mēs esam nešķirami. Būt kopā mums nozīmē justies tik brīviem kā vientulībā, tik priecīgiem kā sabiedrībā. Mēs sarunājamies visu dienu, jo mūsu sarunas patiesībā ir skaļas domas. Es uzticos viņam pilnīgi, un viņš tāpat uzticas man; mūsu raksturi lieliski saderas, tāpēc mūsu starpā valda pilnīga saskaņa.

Es neprotu ne pareizu klavierspēli, ne dzīves spēli, nekad, nekad neesmu to pratis, vienmēr esmu bijis pārāk steidzīgs, vienmēr pārāk nepacietīgs, vienmēr noticis kaut kas neparedzēts, vienmēr spēle pārtrūkusi... Bet kurš gan prot pareizi spēlēt, un, ja arī prot, tad ko tas viņam līdz? Vai lielā tumsa tāpēc ir mazāk tumša, vai neatbildami jautājumi tāpēc kļuvuši mazāk bezcerīgi, vai izmisums par mūžīgo nepietiekamību tāpēc ir mazāk sāpīgs, un vai dzīvi tāpēc ir iespējams izskaidrot un saņemt grožos un jāt kā rāmu zirgu, vai arī tā vienmēr ir kā varena bura, kas vētrā mūs nes, bet, kad mēs to gribam satvert, ielingo mūs ūdenī? Reizēm manā priekšā paveras bedre, kas šķiet sniedzamies pat līdz zemes centram. Kas to aizpilda? Ilgas? Izmisums? Laime? Un kāda? Nogurums? Rezignācija? Nāve? Kādēļ es dzīvoju? Jā, kādēļ es dzīvoju?

Es nezinu, kas ir māksla. Mākslas spodrā zvaigzne ir tik ļoti iejukusi pārējā, ka sasodīti viegli pārskatīties. Mākslai nav ne robežu, nedz arī kādu noteiktu pazīmju. Bieži vien māksla sākas tikai tur, kur tiek pārkāpts kāds no tās “mūžīgajiem” likumiem. Pie mākslas reizēm nonāk, laužoties cauri pavisam nelabiem brikšņiem, un noiet tai garām pa vistaisnāko un platāko ceļu. Māksla ir ļoti netaisna. Viscildenākā dvēsele var ielikt savā mūža darbā šķīstāko sajūsmas un karstākās sirds asinis, derīgākās atziņas un krietnākās pamācības un radīt tikai negaumīgas un nederīgas blēņas. Bet nelietīgs šķelmis vai pusjucis nelga sagrūž kaut ko ākstīdamies vai pat zaimodams, un raugi – tur tā pēkšņi iezibas, mūžīgā nodevīgā māksla! Māksla ir untumaina. Reizēm tā ilgi nedodas pazīstama; nabaga mākslinieks nomirst, vīlies savos laikabiedros un arī pats sevī, un tad – piepeši viņa izputinātos darbus meklē kā lielākos dārgumus.

Bet es patiesi vienmēr biju centies pārvērst savu dzīvi par daiļdarbu, nošķirt to no realitātes; arvien biju darbojies tā, it kā kāds vērotu un klausītos, un izliktu man atzīmes - labas vai sliktas. Kāda dievišķa būtne, romāna autors, pret kuru es attiecos kā personāžs, pietiekami jūtīgs, lai justos noniecināts, un reizē spējīgs izdabāt, adaptēties jebkurā veidolā, ko iedomājies autora gribētu. Es pats biju radījis un izkopis šo parazītisko superego formu, līdz ar to laupot sev brīvas rīcības iespēju. Tas nebija mans vairogs, tas bija jūgs. I had acted as if a third person was watching and listening and giving me marks for good or bad behavior - a god like a novelist, to whom I turned, like a character with the power to please, the sensitivity to feel slighted, the ability to adapt himself to whatever he believed the novelist-god wanted. This leechlike variation of the superego I had created myself, fostered myself, and because of acting freely. It was not my defense; but my despot.

Kad es biju zēns, nomira mans vectēvs. Viņš bija tēlnieks un ļoti labs cilvēks. Viņš mīlēja pasauli un cīnījās pret naba­dzību, un viņa rokas vienmēr kaut ko veidoja. Viņš taisīja mums rotaļlietas un savā mūžā izgatavoja ne­skaitāmus darinājumus. Un, kad viņš nomira, es pēkšņi sapratu, ka raudu nevis par viņu pašu, bet par to, ko viņš vairs nedarīs. Es raudāju tādēļ, ka veetēvs nekad vairs netaisīs rotaļlietas, negriezīs koka figū­riņas, nepalīdzēs mums audzēt baložus, nespēlēs vi­joli un nestāstīs joku stāstus tā, kā to neprata neviens cits. Vectēvs bija daļa no mums, kad viņš nomira, tā visa pēkšņi vairs nebija, un neviens nespēja šo robu aizpildīt. Viņš bija neparasts cilvēks. Viņš bija ļoti va­jadzīgs cilvēks. Es neesmu varējis samierināties ar viņa nāvi. Bieži es domāju tieši par to, cik daudz brī­nišķu kokgrebumu viņa nāve sev paņēma līdz, cik daudz joku stāstu palika neizstāstītu, cik daudz ba­ložu nenoglāstītu. Viņš veidoja pasauli. Viņš deva pasaulei kaut ko no sevis. Tai naktī, kad viņš nomira, tā kļuva daudz, daudz nabagāka.

WO PAL BHI KYA PAL THE WO PAL BHI KYA PAL THE. JO BITE HUE KAL ME THE. BITAYA THA EK WAQT UN DOSTO KE SATH BHULE BISRE UN RATO KE SATH. JITE THE HUM BHI GURUR ME ZINDAGI NA HARNE KE SURAT ME YE ZINDAGI. MILI THI JAB PAHLI NAZAR TUJHSE. GUM HO GAYA THA YE DIL KAHI MUJHSE. RUK GAYA THA WAQT JAISE. THAM GAYI THI YE SAANSE VAISE. WO PAL BHI KYA PAL THE. JO BITE HUE KAL ME THE WO CHUP CHUP KAR TUJHE DEKHNA. WO KHAWABHO ME BHI TUJHE DEKHNA WO DUAON ME TUJHE MANGNA WO NIGAHON ME TUJHE BAITHANA YAAD HAI WO SAB…. WO PAL BHI KYA PAL THE JO BITE HUE KAL ME THI TAB DIKHAYA TUNE. SACH HI BATAYA TUNE BIKTI HAI JAHAN ME SURAT NA HAI SIRAT KA KOI MOL. MILTI HAI MOHABBAT YAHA KAUDIYO KE MOL. ZIDD THI MERI BHI TUJHE PANE KI. EK DIN TUJHE EHSAS DILANE KI. SURAT TO BAS DO DIN KI KAHANI HAI. SIRAT HI ZINDAGI BHAR KAAM ANI HAI. AJ HOTA HAI TUJHE BHI MAHSOOS. JO KAL MUJH PAR THI BITI. AJJ WO TUJHKO HAI JINI . SAHI KAHA HAI KISI NE MOHABBAT KISI KO PAGAL BANA DE. TO KISI KO PATTHAR BANA DE. WO PAL BHI KYA PAL THE. JO BITE HUE KAL ME THE.

Anita Rožkalne: Vai, jūsuprāt, latviešu valoda ir bagāta valoda, vai ar to var izteikt visu, kas jums jāizsaka? Dace Meiere: Var. Protams, ka var, bet reizēm gadās ierobežojumi. Trakums ir tas, ka mēs latviešu valodā, sevišķi pēdējās desmitgadēs, nemitīgi nodarbojamies ar ārprātīgu paškastrēšanos vai kā to varētu nosaukt, ka mēs nemitīgi sev aizliedzam lietot tādus vai citus vārdus, kādas zudīgas politiskas vai vēl kādas gaumes dēļ, ka liela daļa leksikas tās izcelsmes dēļ tiek pasludināta par nelietojamu. Ir interesanti to vērot arī saskarsmē ar redaktoriem un korektoriem. Es jau tulkoju laikam gadus septiņpadsmit, un gaume mainās. Ir lietas, ko visas korektores mēģina labot, un tad pēc pieciem gadiem kaut kas mainās, un viņas labo atkal kaut ko citu, un tad vēl. Tad nāk nākamā direktīva no augšas, un viņas atkal skauž nākamos vārdus ārā. Tas ir tik jocīgi. Ja autors lieto sešus sinonīmus, tad kāpēc latviski es drīkstu lietot tikai divus, jo kādam liekas, ka tas ir dialektisms, un tas varbūt pēc izcelsmes ir nepareizs. Sevišķi, piemēram, cīņa ar ģermānismiem. Tas reizēm ir tik komiski. Piedodiet, manas "bikses" ir ģermānisms. Es saku: "jā", un to reāli plaši sāka lietot latviešu valodā tikai XIX gs. vidū. Stenders rakstīja, ka mamzeles, kuras grib iztaisīties par tādām kā no Rīgas, tās saka: "jā, jā". Pirms tam latviešu valodā tāda vārda nebija, tas ieviesās tikai caur reliģiskajiem tekstiem. Es saku: "un, un, un". Tas ir ļoti jauns ģermānisms. Valodas ainā tas taču ir tik jauns! Es saku "nieres" vai es saku "īkstis"?! Nē! Ja mēs tā ņemam, tad lielākā daļa – kas nav ģermānisms, tas mums ir kalks. Kāpēc dažiem kalkiem tiek ļauts dzīvot, bet citiem ne?! Mēs nemitīgi sev uzliekam kaut kādas robežas, turklāt tās ir kādas īslaicīgas gaumes diktētas. Un vēl: ja aizguvums ir grieķiskas vai latīniskas cilmes, tas, protams, ir svešvārds. Ja tas nāk no kādām mūsdienu valodām, kas tas mums ir?! Tas ir, fui, barbarisms, vai ne?! Nedod Dievs to lietot. Regulāri ir grāmatas, kuras latviski nevar un nedrīkst tulkot tikai tāpēc, ka latviski mēs to nevaram uzrakstīt, jo mēs nedrīkstam rakstīt tā, kā mēs runājam. Es ļoti ceru, ka beidzot nāks kāda jaunā paaudze, kas rakstīs latviski, tajā īstajā latviešu valodā, kurā cilvēki runā, nevis tādā ideālajā, izdomātajā valodas mūmijā, kura guļ stikla zārciņā ļoti skaisti ar krauklīšiem apkārt. Es pati jau arī... pati sev esmu kā tāds krauklītis, jo tas iekšējais cenzors šo gadu laikā arī ir izstrādājies un reizēm neļauj rakstīt tā, kā varbūt vajadzētu – daudz brīvāk. Nemitīgi sev tiek uzlikti kādi ierobežojumi. Mēs latviski cenšamies rakstīt tā, kā būtu jāraksta. Nemitīgi grāmatu valodai tiek uzspiestas kaut kādas didaktiskās funkcijas – mācīt, kā būtu pareizi. To līdzsvaru atrast ir ļoti grūti. Kāpēc lielākā daļa latviski tulkoto krimiķu nav lasāma, piedodiet! – jo lielākā daļa varoņu runā kā latviešu valodas skolotājas pirmspensijas vecumā. To nevar lasīt! Tas falšums tik ļoti sit cauri katram teikumam.

Mēs traucamies pa dzīvi, it kā būtu uzsēdināti karuseļa koka zirdziņa mugurā. Šad un tad acu priekšā pazib kas tāds, ko varētu dēvēt par laimi, taču vēl neesam paguvuši to satvert, kad jau traucamies tālāk.

Šis likums ir vecs un patiess: pasaki man, ar ko tu lielies, un es pateikšu, kā tev trūkst. Mūždien viens un tas pats: nekompetentais vienmēr uzdodas par ekspertu, nežēlīgais par žēlsirdīgo, grēcinieks par svēto, augļotājs par labdari, zemisks nelietis par patriotu, augstprātīgais par pazemīgo, vulgārais par eleganto un muļķis par intelektuāli.

Laura jutās tā, it kā no pasaules pašas vislielākās laimes akas būtu dabūjusi pašu vislielāko laimestu. Bet vienlaikus arī kā parādos iekritusi. Kad cilvēks ir dabūjis no laimes akas kaut ko dārgu un kārotu, tad cilvēks ir laimīgs. Bet cilvēks arī nespēj aizmirst, ka ir daudz aizņēmies, lai tiktu pie lozes. Daudz, daudz, briesmīgi daudz aizņēmies. Ne jau naudu, bet aizņēmies. Laime, laime, kāpēc tu nevari būt pilnīga? Kā Laura parādu, šo visu lielo parādu varēs atdot?

Simple lang naman ang gusto ko sa taong mamahalin ko.. -gusto ko ung taong mas gusto makasama ako kay sa ibang tao.. -ung taong marunong umunawa sa mood ko.. -ung kayang sakayan mga biro ko. -un bang marunong magpakita kung wala sa kanya ang oras ko. -ung marunong magalit pag pasaway ako. -at higit sa lahat ung hindi niya ako isasabay sa iba dahil alam niyang masasaktan ako.

Marķīzs de Sads ir sacījis, ka cilvēka dzīvē vissvarīgākās ir tās pieredzes, kas viņam sagādā galējas sajūtas. Tikai tā mēs kaut ko iemācāmies, jo tas prasa no mums visu mūsu drosmi. Ja saimnieks pazemo kalpu vai vīrs pazemo savu sievu, tas nozīmē, ka šie kungi ir vien­kārši gļēvi vai ari atriebjas par grūto dzīvi, tie ir cilvēki, kas nemēdz ieklausīties savā dvēselē un necenšas noskaidrot, no kurienes rodas vēlme atbrīvot sevī zvēru, saprast, ka sekss, sāpes, mīlestība ir cilvēka galējo sajūtu pieredze. Un tikai tas, kurš pazīst Šīs robežas, zina, kas ir dzīve. Viss pārējais ir tikai laika nosišana, vienmuļš darbs, vecums un nāve, un tu tā arī īsti nesaproti, ko esi te darījis.

ar sāpēm ir viegli sadzīvot, un tās ir varenas narkotikas. Tās ir ik uz soļa, slēptās ciešanās, atraidītā mīlā, ko mēs vainojam, ja tiek iznīcināti dzīves lielā­kie sapņi. Sāpju patiesais vaigs mūs biedē, taču, ietērptas upu­rēšanās vai atraidīšanas drānās, sāpes kārdina. Tiesa, tās var saukt arī par gļēvulības drānām. Lai kā cilvēks atteiktos no sāpēm, tas vienmēr atrod veidu, kā palikt kopā ar tām, iemīlēt tās, padarīt tās par savas dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

Es dzīvoju starp to, ko domāju redzam, un to, ko zinu. Jo mazāk es zinu, jo vairāk redzu.

Mēs visi, itin visi esam ieprogrammēti - Lielās līnijās - Piedzimt, mīlēt (visvairāk sevi), nomirt. Kas par ģeniālu programmu! Kur ir tas Lielais Ģēnijs? Vai viņu meklēt Arī nav mūsos ieprogrammēts? Tad jau tā spēlīte vienkārša - Visam, ko tu dari, Nav nekāda svara. Jautājums paliek tikai šāds: Kāpēc, ak, cilvēk, tev vienmēr vajag svara? Vai tad putniņš, kas trallina gaisā, Nav ieprogrammēts? Un kas par to! Viņš tik un tā trallina, Atpūšas un atkal trallina Rīga, Viļņā un Tallinā, kā ari pie mana loga - ikreizes, kad piespiežu pareizo pogu.. Mazās līnijās Tas viss ir no liela svara.

Es piegāju kokam, teikdams: "Es tevi mīlu." Es viņu apskāvu liegi un vāri, Bet koks tikai skatījās Man pāri uz citiem kokiem, Uz debesu āri, un es jutu, ka viņam Nekad nebūšu no svara. Tur tā lieta - Koks nezina, ko iesākt Ar manu garu. Un ja padomā - man pašam vēl grūtāk Ar to garu, ar to spoku, kas prot Tikai domāt, kamēr miesa dara savu. Kok, Kāpēc - kāpēc man ar tevi Jādzīvo vienās mokās?

Tu esi ievērojis, ka cilvēki patiesībā lepojas nevis ar pelnīto, bet ar neizbēgamo? Piemēram - lepns, ka esmu vīrietis! Bet tu jau vienkārši piedzimi ar krāniņu, nevis to izpelnījies. Nekad nav dzirdēts, ka kāds teiktu - lepojos, ka man piešuva krāniņu! Vai nogrieza, kā nu kuram. Īsāk sakot - cilvēki lepojas ar to, ko nav izpelnījušies, vai arī nevar ne mainīt, ne ietekmēt. Ar to, no kā nevar izbēgt, saproti? Jo lepoties ar sasniegumiem - tā ir iedomība. Sūds tas tavs lepnums - SŪDS! Psiholoģisks mehānisms, lai sadzīvotu ar problēmu. Tas tāpēc, ka citādi būtu jāguļas zemē un jāļaujas, lai tevi atspārda. Lepnums nav tad, kad tam būtu īpašs iemesls. Lepnums ir tad, kad būtu citādi jākauc no atzītas realitātes.

Klausies! Viņa ir visur - ķermenī, apziņu žņaudzošās jābūtību zemdegās, gara drebošajos plašumos. Sadzirdi, atšķir un šķiro patieso saucienu no mānekļa, Dievu no sātana. Tad tu negrēkosi, tad tu būsi pati - Viņa meistarstiķa oriģināls. Pašizziņa. Garīgā higiēna. Līdzekļi, lai tu īstenotu sevī Pasaules Dzemdi, par ko nekļūs neviens vīrietis. Es esmu visa sākums un gals.

Par ko jūs runājat? " " Par zemestrīci. Vai patiesībā par to, kā tiek mērītas zemestrīces un šausmas. Merkalli skala beidzas ar dipadsmit. Rihtera skala principā ir atvērta uz augšu. Nelabums, šausmas, depresija - tas viss ir Rihters. Prieks, bauda, laime - tas ir Merkalli.

Man liekas, katrs jau ir kaut kas. Katrs ir kaut kas un labāks vairs nevar kļūt. Nevar kļūt ne par ko citu un, ja tomēr kļūst, tad nav laimīgs.

Es sev teicu: ‘’Nu taču, jāizraudas reizi par visām reizēm. Jāizžāvē asaras, jāizspiež sūklis, jāizgriež sauss šis lielais, skumjais ķermenis, un tad jāpāršķir lappuse. Jādomā par ko citu. Jāsper sols uz priekšu un jāsāk viss no sākuma.’’ Simtiem reižu man tas ir sacīts. Domā taču par kaut ko citu. Dzīve turpinās. Domā par savām meitām. Tev nav tiesību nokārt degunu. Saņemies! Jā, es zinu, es labi zinu, bet saprotiet taču mani: man neizdodas. Un vispār, ko tas nozīmē – dzīvot? Ko tas nozīmē?

Un, tālākos soļus taustot, sāksim ar sevi. Nevis ļauns naidnieks nāca un visu sačakarēja, mēs paši visur piedalījāmies, bijām klāt, balsojām, atbalstījām. Mums nekas nesanāca ar to komunismu, bet daudziem vēl tagad liekas, ka idejai nebija ne vainas. Cilvēks sačakarē visu, kam ķeras klāt, gluži kā laiks. Dāmas, kungi un biedri, kamēr mēs te vaidam, zviedru monarhisti ir uzcēluši labāku sociālismu, bet ķīniešu komunisti - labāku kapitālismu. Nav vairs neviena, ko vainot. Atzīstiet to, beidziet melot. Kļūs vieglāk, varbūt tiksiet vaļā no neciešamās cietēja upura smakas, kura saindē visu.

Maine jo geet tere pyaar ki khaatir likhey Aaj un geeton ko bazaar mein le aaya hoon

Nāve ir vienīgais neizbēgamais apsolījums, ko mēs saņemam piedzimstot un kas vienmēr tiek piepildīts,'' domāja Teofils. ''Nav nekā cita, uz ko paļauties.

Es domāju par Adrianu. Ko viņš patlaban dara? Kur viņš atrodas šajā mirklī? Un ar ko? Un mūsu dzīve, kāda tā būs? · Katra doma rāva mani arvien dziļāk. Es biju tik nogurusi. Aizvēru acis. Sapņoju, ka viņš ierodas. Pagalmā atskan motora troksnis, viņš apsēžas man līdzās, noskūpsta un pieliek pirkstu pie lūpām, lai meitenēm būtu pārsteigums. Joprojām spēju sajust viņa elpu uz kakla, viņa balsi, siltumu, ādas smaržu, viss ir te. Viss ir tepat… Atliek tikai iedomāties.

Jūs man krītat uz nerviem. Jūs runājat muļķības. Jūs domājat tikai par sevi. Jūs kļūstat apnicīgs, galu galā. ‘’Es negribu, lai tu aizej.’’ Bet kādēļ jūs man sakāt kaut ko tik nejēdzīgu? Atgādinu jums, ka tā neesmu es, kura aiziet… Jums ir dēls, vai atceraties? Liels zēns. Un aizgājis ir viņš. Viņš!

Es jums pateikšu, ko domāju. Jūs man neliekaties ne laipns, ne labsirdīgs. Es esmu asredzīga. Jūsu dēls pastrādāja muļķību, un jūs, jūs ejat no pakaļas, jūs satīrāt, jūs aizlāpāt robus. Jūs darīsiet visu, lai aizdarītu plaisas. Tāpēc ka plaisas jūs nemīlat, vai ne, Pjēr? O nē! Tās jūs nemīlat it nemaz… Es jums pateikšu, es domāju, ka atvedāt mani šurp, lai saglābtu fasādi. Mazais nošāva greizi, labi, sakožam zobus un nokārtojam lietas bez komentāriem.

Redzi, man ir tāda sajūta, it kā es atrastos kaut kā neatrisināma priekšā. Tas ir kā mezgls… Milzīgs… Es gri… Klusu! Ļauj man runāt. Man tas viss tagad jāatšķetina. Tas ir ļoti svarīgi. Es nezinu, vai tu spēj mani saprast, bet tev mani jāuzklausa. Man jāparauj striķītis, bet kurš? Es nezinu. Es nezinu nedz ar ko, nedz kurā vietā, lai sāk. Ak Dievs, tas ir tik sarežģīti… Ja es paraušu nepareizo vai ja paraušu pārāk spēcīgi, mezgls var savilkties vēl ciešāk. Savilkties tik stipri vai tik nelāgi, ka neko vairs nevarēs līdzēt, un es šķiršos no tevis nomākts. Jo redzi, Kloē, mana dzīve, visa mana dzīve ir kā šī savilktā dūre.

Cik tagad ir pulkstenis, piemēram? Bez piecpadsmit desmit? Kur viņš patlaban ir, mūsu mazais moceklis? Kur viņš ir? Kino vai varbūt teātrī? Vai arī kaut kur vakariņo. Tagad viņiem būtu jābeidz uzkodas… viņš glauda viņai delnu, sapņodams par to, kas būs vēlāk. Uzmanību, ēdiens ir klāt, viņa atvelk plaukstu un pretī sniedz smaidu. Vai arī viņi ir gultā… Tas ir visticamākais, vai ne? Sākumā mīlējas daudz, ja atmiņa mani neviļ… Tu esi ciniska. Es mēģinu sevi pasargāt. Lai ko viņš darītu, viņš ir nelaimīgs. Jūs gribat sacīt – manis dēļ? Vai es viņam sagandētu prieku? O, nepateicīgā… Nē. Ne tevis dēļ, sevis dēļ. Šīs dzīves dēļ, kurā nekas nenotiek tā, kā mēs gribam. Mūsu centieni ir smieklīgi… Jums taisnība, nabaga dārgumiņš.

… jūs esat buldozers, jūs iznīcināt visu savā ceļā. Manas bēdas jūs… Ko īsti? Jūs apgrūtina un drīz jūs kaitinās, es taču zinu. · Visus šos gadus es esmu klausījusies, kā jūs šķirojat pasauli. Labajos un sliktajos, tajos, kuri pelna jūsu cieņu, un tajos, kuri to nepelna. Visus šos gadus es biju spiesta paciest jūsu runas, jūsu autoritāti, jūsu Komandora grimases, jūsu klusēšanu… Visu šo izlikšanos…

Četrdesmit divi gadi… Ko cilvēks gaida no dzīves četrdesmit divos gados? Es neko. Es neko negaidīju. Es strādāju. Atkal un atkal, un joprojām. Tas bija maskēšanās tērps, manas bruņas, mans alibi. Mans alibi, lai nebūtu jādzīvo. Jo dzīvot man diez ko nepatika. Man likās, ka neesmu tam apdāvināts. Es sev izgudroju grūtības, kalnus, kuros jāuzkāpj. Ļoti augstus. Ļoti stāvus. Un tad es atrotīju piedurknes. Es tajos uzrāpos un izgudroju citus. Tomēr es nebiju ambiciozs, man nebija iztēles.

Viņa zināja visu. Ka tā bija jaunāka sieviete. Viņa zināja, cik ilgi tas jau tā velkas, un tagad saprata, kāpēc es visu laiku biju prom. Viņa to vairs nevarot izturēt. Es esot briesmonis. Vai viņa esot pelnījusi tik daudz nicinājuma? Vai viņa esot pelnījusi tādu attieksmi? Kā pret kājslauķi? Sākumā viņa esot skatījusies caur pirkstiem. Viņa gan esot ko nojautusi, bet uzticējusies man. Viņa domāja, ka tā esot kaprīze, untums, vēlme vēl patikt. Kaut kas iedrošinošs manai vīrietībai.

Viņa pacēla galvu un skatījās man acis. Gadiem ilgi mēs nebijām tik ilgi skatījušies viens otrā. Es mēģināju atklāt šai sejā kaut ko no jauna. Mūsu jaunību varbūt… Laiku, kad viņai manis dēļ nebija jāraud. Kad nevienai sievietei manis dēļ nebija jāraud un kad doma vien tarkšķēt pie galda par jūtām man likās neiespējama. · Viņai bija kauns to atzīt, un tomēr tā bija patiesība: viņai nebija drosmes mani pamest. Nebija drosmes. Es varot skraidīt apkārt, ja man tā tīkot, es varot jāties ar citām, ja tas spējot mani iedrošināt, bet viņa, viņa neiešot projām. Viņa negribot zaudēt visu, ko esot iekarojusi. Ir taču vīrieši, kas krāpj savas sievas… Un ne viens vien… Viņa esot uzticējusies un nu – vīlusies par sava stāsta banalitāti. Tā nu tas esot. Dēļ tā, kas mums karājoties starp kājām. Esot jāuzmet kūkums un jāļauj, lai negaiss norimst.

Vai varu tev ko uzticēt? Ko ļoti smagu? -Uzticiet vien, ja jau tik tālu esam… - Man liekas, ka tas ir labi. - Kas ir labi? - Tas, kas ar tevi notiek… - Būt par muļķu karalieni? - Nē, ka Adrians aiziet. Man liekas, tu esi vairāk vērta… Vairāk vērta nekā šī mazliet uzspēlētā jautrība… Vairāk vērta nekā vīlēt nagus metro, ņurcot savu piezīmju blociņu, vairāk vērta nekā Firmenžedona skvērs, vairāk vērta nekā tas, par ko jūs abi bijāt kļuvuši. Tas ir šokējoši, ko es tev te tagad stāstu, vai ne? Un piedevām, kur es bāžu savu degunu? Jā, tas ir šokējoši, bet ko padarīsi. Es nespēju izlikties, tu man esi pārāk mīļa. Man liekas, Adrians nebija uzdevuma augstumos. Viņš atļāvās būt pārāk kūtrs ar tevi. Lūk, ko es domāju… Tas ir šokējoši, jo viņš ir mans dēls, un man nevajadzētu par viņu tā runāt… Jā, es zinu. Bet, lūk, es esmu vecs muļķis, un man nospļauties par pieklājību. Es tev to saku, jo es tev uzticos. Tu… Tu netiki mīlēta, kā nākas. Un, ja tu būtu tikpat godīga kā es šajā konkrētajā tavas dzīves minūtē, tu, protams, savilktu aizvainotu seju, bet tu domātu tieši tāpat…

Ja es būtu tavs vīrietis, es tevi sagrābtu aiz čupra un izceltu gaismā. Tavās rokās kaut kas ir, un tu to zini. Tiec ar to galā. Tiec galā ar saviem dotumiem. Uzņemies šo atbildību! · -Un ko tad es, jūsuprāt, esmu pelnījusi, Visziņa kungs? Tu esi pelnījusi, lai pret tevi izturas kā pret to, kas tu esi. Proti? Kā pret princesi. Mūsdienu princesi.

Jo vairāk es viņu ignorēju, jo vairāk viņā iemīlējos. Tas bija tieši tā, kā pirmīt tev teicu, kā slimība. Tu jau zini, kā tas ir… Tu nošķaudies. Vienreiz. Otrreiz. Tev piemetas drebuļi – un cauri. Ir jau par vēlu. Nelaime ir notikusi. Tobrīd bija tieši tāpat: es biju skarts, es biju pagalam. Vairs nebija, uz ko cerēt.