“
Es noliku savu bagāžu nepazīstamās istabās, okšķerēdams visapkārt, lai redzētu, vai viņa jau ir ieradusies, es devos strādāt, pārrados vakarā, lūdzot debesis, lai viņa būtu manā gultā. Reizēm viņa tur bija, reizēm ne. Viņa atnāca nakts vidū, un mēs apmaldījāmies viens otrā, nepārmīdami ne vārda. Mēs smējāmies zem palagiem, sajūsmināti, ka te atrodamies. Nu jā. Tik tālu. Tik tuvi. Reizēm viņa ieradās tikai nākamajā dienā, un es pavadīju nakti, sēžot pie bāra letes un ieklausoties vestibila trokšņos. Reizēm viņa apmetās citā istabā un lika man ierasties agri no rīta. Reizēm viņa neatbrauca, un es viņu ienīdu. Es atgriezos Parīzē neciešamā noskaņojumā. Sākumā man patiešām bija ko darīt, un tad arvien mazāk un mazāk… Ko tik es neizgudroju, lai varētu aizbraukt. Reizēm es redzēju pilsētu un reizēm neredzēju neko citu kā vien viesnīcas istabu. Mums pat gadījās palikt lidostas teritorijā… Tas bija smieklīgi. Pavisam absurdi. Reizēm mēs aizgūtnēm runājām, citreiz mums nebija ko teikt. Uzticīga savam solījumam, Matilde gandrīz nekad nerunāja par savu jūtu dzīvi. Vai arī gultā. Viņa pieminēja cilvēkus vai situācijas, kas mani darīja traku, bet tas bija gultā… Es biju šīs sievietes varā, viņas smalkā, koķetā izskata varā, kad viņa izlikās, ka tumsā sajauc vārdu. Es likos aizvainots, bet biju iznīcināts. Es ņēmu viņu vēl brutālā, lai gan alku turēt savās skavās.. Kad viens no mums abiem spēlējās, otrs cieta. Tas bija pilnīgi absurdi. Es gribēju sagrābt viņu un tik ilgi purināt, līdz viņa izspļauj savu indi. Līdz viņa man saka, ka mīl mani. Lai viņa reiz to man pasaka. Bet es nevarēju, nelietis biju es. Tas viss bija mana vaina…
”
”