“
Dzejas nav, kā ļaudis domā, jūtas (tās ir jau pietiekoši agri) - tās ir pieredzes. Vienas dzejas dēļ ir jāredz daudz pilsētu, cilvēku un lietu, jāpazīst dzīvnieki, jājūt, kā putni laižas, jāzina kustības, ar kādām mazās puķes rītos veras, jāspēj atcerēties ceļi svešos apvidos, negaidītas satikšanās un šķiršanās. Un svešos nepietiek vēl ar to, ka ir atmiņas. Jāspēj tās aizmirst, jo viņu ir daudz, un jābūt lielai pacietībai, gaidot, kad tās no jauna radīsies. Jo pašas atmiņas vēl nav dzeja. Tikai tad, kad tās kļūst par mūsu asinīm, mūsu skatiem un kustībām, bezvārdīgas un neatšķiramas no mums pašiem, - tikai tad var gadīties, ka kādā ļoti dīvainā stundā viņu vidū ceļas un no tām izrīst dzejas pirmais vārds.
”
”